|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| delfa25, 04-10-2011 12:04 |
|
17 |
Par ko raudāja JĀNIS PĀVILS II2004.gada 14.augustā Lurdas Grotas priekšā pūlis ar gavilēm sveic Pāvesta ierašanos: "Paliec ar mums! Mēs tevi mīlam! Tu mums esi vajadzīgs!" Grotas iekšienē Jānis Pāvils II klusībā sarunājās ar savu Debesu Māti-viņu dialogs ir aizsācies jaut toreiz, kad mūžībā aizgāja Karola māmiņa..... Pāvests ar pārcilvēcisku piepūli nometas ceļos-tā viņš vēlas lūgties, par spīti visam. Kā lai šajā Valdnieces zālē paliek sēžot? Pat uz iedomāta troņa tas nebūtu iespējams...... Te pēkšņi Pāvests izplūst asarās. Tas notiek ar tādu spēku, kam nav iespējams pretoties,-kā strauts, kas ilgstoši bijis aizdambēts un nu pārrauj aizsprostu.... Nekad neviens nav redzējis Jāni Pāvilu II raudam..... Viņi abi ir satikušies - visās svētnīcās, kas kā zvaigžņu paklājs pārklāj zemi, viņš vēl arvien ir mazais Ļoļeks. Ar to pietiek - vai šāda tikšanās nav svētku iemesls? Vienlaikus tās ir līdzjūtības asaras - Jēzus asaras par tiem, kurus Viņš no visas sirds mīl (Jņ.11,35). Asaras par posta jūru, kuras viļņi sitas gan pret šo svētnīcu Lurdā, gan - ikvienā audiencē pret Svētā Pētera laukumu. Šajās vietās uz tikšanos sanāk visas iespējamās pasaules ciešanas. Bērni ar vieglāku vai smagāku invaliditāti, slimības skarti gan garā, gan miesā. Visi kas apraud pāragri un negaidīti aizgājušu mīļu cilvēku. Bāreņi, kas apraud savus dzīvos vecākus, it kā nepietiktu ar tiem, kuriem ģimeni atņēmis karš, slimība vai nabadzība. Vecāki, kas raud par to, ka bērniņš, kuru viņi gaida, būs invalīds. Tās ir gados veco un slimo asaras, zinot, ka virs šīs zemes veselību atgūt nebūs iespējams. To asaras, kuru mīlestība ir nodota, ievainota vai gluži vienkārši pievilta. Visas šīs asaras plūst no Pētera acīm, jo viņam līdzās ir Marija, kas ar savām plaukstām tās pārlies sava Dēla Sirds biķerī. Šīs ir arī vecā Pāvesta paša sāpju asaras. Viņam neatliek nekas cits kā kopā ar savu Skolotāju izplūst asarās par pasaulē valdošo neizsakāmo postu, par zemes pilsētu, kas ietiepīgi nevēlas atzīt sava Karaļa atnākšanu - ja nu vienīgi, lai Viņu atkal piesistu krustā (Lk 13,34;19,41) Pāvestam neatliek nekas cits kā vien kopā ar Dieva Māti apraudāt daudzās cilvēku dzīvības, kuras paņēmis karš un AIDS. Apraudāt bērnus, kas tiek izvaroti un slepkavoti, piespiesti nogalināt, pārdoti un vērtēti pēc viņu nevainīgās miesas skaistuma. Viņš var tikai raudāt par jauniešiem, kas tiek samaitāti un atrauti Dievam, par vismazākajiem, kas tiek nogalināti viņu pirmajā šūpulī - mātes klēpī -, par cilvēku, kas tiek pārvērsts laboratorijas materiālā, par vecajiem ļaudīm, kas tiek laipni nobīdīti malā un pavisam drīz var izrādīties vienkārši ekonomiski neizdevīgi. Pāvests var tikai raudāt par Eiropu, kas noliedz savas saknes, par bērniem, kurus pieviļ, liekot vīrieti saukt par māti, par cilvēciskās dabas krāpšanu, kas laulībā savieno divus vīriešus, - vai tā nav pļauka Dievam! Un līdzās visam iepriekšminētajam Pāvests var tikai raudāt par dabiskā veselā saprāta agoniju, kas kapā aizrauj sev līdzi arī savu jaunāko māsu - cerību. Visās šajās ciešanās Dievs tiek apsmiets, mocīts, šaustīts un visbeidzot piesists krustā. Un cilvēks bez Dieva zaudē savu mantojumu, viņš ir iekalts važās un izkropļots....
P.s. Izvilkums no Daniela Anža grāmatas "Smieties un raudāt kopā ar Jāni Pāvilu II " |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
