...uzvar tas,kurš gaida....Manas acis nomoda ilgās pazaudējušas miegu; tomēr,ja arī tās veltīgi pēc Tevis lūkojas,tā vien jau ir laime,ka varu Tevi gaidīt... Mana sirds dreb lietū un pakrēslī,ilgojoties Tavas mīlas; ja tā arī būtu tai liegta,tā vien jau ir laime,ka uz to varu cerēt... Ļaudis steidzas prom katrs savu ceļu,pametot mani aiz sevis; ja arī es paliktu viena,tā vien jau ir laime,ka varu klausīties Tavos soļos... Skumīgā dienas dvaša,kas ieaužas savā rudens miglā,modina man sirdī ilgas; ja arī tās paliktu neapmierinātas,tā vien jau ir laime,ka varu izjust ilgu smeldzi.... |
