|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Renaate7, 02-10-2011 00:40 |
|
5 73 |
Maskas...Es valkāju tūkstošiem masku maskas, kuras es baidos noņemt, un neviena no tām neesmu es pati. Es rādu tev, ka esmu droša, ka viss ir saulains un mierīgs kā manī pašā, tā man apkārt, ka pašapziņa ir mans vārds, un vienaldzība - mans mērķis, ka ūdeņi ir rāmi, jo es tos pārvaldu, un ka man nevajag neviena. Bet netici man...! Mana āriene ir mierīga, bet mana āriene ir mana maska, mana vienmēr mainīgā un vienmēr noslēpjošā. Apakšā nav pašapmierinātības, apakšā nav bezrūpības, apakšā dzīvo īstā es apjukumā, brīžiem bailēs un reizēm vientulībā. Bet es slēpju to, es negribu, lai kāds to zina. Mani šausmina doma, ka manas vājības un manas bailes tiktu atmaskotas. Tāpēc es izmisīgi slēpjos aiz savām maskām, tās ir neko neizsakošas fasādes, kas palīdz man, kas paslēpj mani no acu skatiena, kas zina. Taču tieši šis acu skatiens ir mana glābšana, tikai, ja tas ir labvēlībā, ja tas ir mīlestībā. Tas ir vienīgais, kas var atbrīvot mani no manis pašas, no manis pašas būvētajām cietuma sienām, no šķēršļiem, kurus tik neatlaidīgi ceļu. Šis acu skatiens ir vienīgais, kas pārliecina mani par to, par ko nevaru pārliecināt pati sevi ka es patiešām esmu kaut kā vērta. Bet es nesaku tev to, es neuzdrīkstos. Es baidos. Es baidos, ka tu mani nenovērtēsi, ka tu smiesies, un tavi smiekli sāpinās mani. Es baidos, ka dziļi iekšienē esmu viegli aizskarama un ievainojama un tu to redzēsi un atraidīsi mani. Tā es spēlēju savu spēli, savu bezcerīgo izlikšanās spēli. Ar pašpārliecinātības fasādi ārpusē un trīcošu bērnu iekšpusē. Un tā sākas masku parāde, un mana dzīve atkal kļūst neīsta. Es dīki tērzēju ar tevi pieklājīgā tonī, es stāstu visu to, kas nav nekas, un neko par to, kas būtībā ir viss, par to, kas manī kliedz. Lūdzu, klausies uzmanīgi un centies sadzirdēt to, ko es nepasaku. Dzirdi to, ko gribētu tev teikt, bet ko es nevaru, nespēju tev pateikt. Es neieredzu slēpšanos. Patiešām. Es neieredzu šo virspusējo spēli, ko spēlēju, šo virspusējo izlikšanās spēli. Es patiešām gribētu būt patiesa un droša, un es pati. Bet man vajag tavu palīdzību, tavu roku, ko satvert, kaut arī manas maskas sacītu tev ko citu. Ar mani nav viegli. Ilgi justā nepiemērotība ir nocietinājumus padarījusi stiprus, jo tuvāk tu piekļūsi man, jo stiprāk es varu "sist" pretī. Par spīti tam, ko raksta grāmatas par cilvēku. Es esmu nesaprātīga es cīnos pretī tam, pēc kā visvairāk alkstu...
Klusuma brīdis, tikai datora rūkoņa atgādina par to, ka es esmu šeit, negaidīti savirpinājusies savās domās, kas mūždien vai nu traucas ātrāk pār vārdiem, vai gluži otrādi, netiek līdzi... Pusnakts. |
Si9: Klusām.....to saki klusām......vienā elpas vilcienā..........zinu, kā tas ir.
Mīļš raksts, pilns ar jaukām emocijām.
Būs jau okei!
:) #4 2011-10-02 05:23
Renaate7: Protams, ka bus... viss kadreiz bus...:-) #5 2011-10-02 11:22
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
