klauns

Es par viņu smējos
Kamēr iemīlējos
Tā tas notiek arvien

Ja tev nevajag
Tad es ņemšu sev
Man viņš patīk tāds kāds ir
Tā
šī neprātīgā spēle rit
Bet
kad maskas krīt
Tad var ieraudzīt
Kas tur patiesībā slēpjas
Vai tu vari spēt
Tam vispār neticēt?

Kad patiesība nāk gaismā, izrādās, kad atkal ne tanī cilvēkā ir nācies iemīlēties, jo viņš jau ir aizņemts. Bet dzīve kā spēle, kurā abas puses spēlē, viņš vēl joprojām to dara, kamēr es mēģinu izdomāt atkāpšanās ceļus. Galvā rodas arvien jauni ataisnojumi viņa uzvedībai, bet tie palīdz tikuz īsu brīdi. Arī es tik strauji nevaru mainīt savu uzvedību, jo viņš sapratīs, ka kaut kas ir mainījies. Tā vien liekas, ka nav vairs brīvu puišu, ka visi māk melot un slēpt savas draudzenes un sievas, tikai kam no tā ir labums...