Kaķēns....

Pirms kāda laika dzīve mani bija aizvedusi uz vienu noliktavu. Tur es nebiju bijis kādu laiku.

Kamēr runājos ar noliktavas pārzini, man blakus bija uzradusies kaķene ar kaķēnu. Kaķēns bija mazs kādus divus mēnešus vecs, pūkains, pelēks un ar zilām acīm, bet tas nepiesaistīja manu uzmanību no šī mazā spalvu kamola nāca tāds siltums un labestīgums...

- Nesen šis pārītis bija pieklīdis noliktavā!

- Cik azartiski viņi abi spēlējās...

Es ieskatījos šo divu Dieva radību spēlē un ievēroju, ka kaķēnam nebija pilnīga ķepa: vai nu attīstības anomālija vai arī pirmajā dzīvības dienā bija tikusi norauta, jo viss bija aizaudzis... Un tika šīs viens kaķēns kaķenei bija izdzīvojis.

No šī mazuļa nāca stiprs lūgums....

Jo patiesi jebkura Dieva radība lūdz to Kungu!

Savādi ir tie Kunga darbi...

Lai cik, man tas rastos savādi, bet pēc pāris dienām es atkal biju šajā noliktavā.

- Kur kaķēns?

- Pazuda pāris dienas atpakaļ.

Vai nu kāds vilcējs bija uzbraucis, vai kas cits bija noticis... Laikam Dievs bija sadzirdējis kaķēnu un devis jaunas mājas vai arī paņēmis pie sevis, bet lai kur būtu kaķēns saruna ar Dievu viņam nav beigusies....

Ir reizes, kad mēs nožēlojam to, ko darām un ir reizes, kad aizmirstam par to, kāpēc mēs esam šeit uz zemes - lai rūpētos par tiem, kam to vajag...vairāk nekā mums...