Sieviete

Reiz mazs zēns jautāja mātei: "Māmiņ, kādēļ Tu raudi?"
"Jo es esmu Sieviete": atbildēja viņa.
"Es nesaprotu"- teica zēns.
"Tu nekad to nesapratīsi", atbildēja māte, apskaujot dēlu.
Tad zēns jautāja tēvam: "Tēt, kādēļ māmiņa dažreiz raud bez iemesla?"
"Visas sievietes kādreiz raud tāpat vien" - klusi atbildēja tēvs.
Pagāja laiks... zēns izauga... par vīrieti kļuva.
Reiz, būdams jau vīrietis, viņš jautāja Dievam: "Dievs, kādēļ sievietes raud? Raud bez acīmredzama iemesla? Kādēļ?"
Un Dievs atbildēja:
"Kad radīju sievieti, es to vēlējos īpašu!
Es devu viņai rokas - tik stipras, lai visu pasauli spētu plaukstās noturēt un tik maigas, lai bērniņa galvu tās atbalstītu,
Es devu viņai garu - tik stipru, lai spētu izciest dzemdību sāpes,
Es devu viņai gribu - tik stipru, ka viņa dodas tālāk, kad citi krīt, bet tai pat laikā viņa rūpējas par kritušajiem, slimajiem un pagurušajiem, par to nežēlojoties.
Es devu viņai spēku, lai atbalstītu vīrieti savu, neskatoties uz viņa trūkumiem,
Es viņu radīju no vīrieša ribas, lai viņa zinātu, kā pasargāt viņa sirdi,
Es devu viņai prātu saprast, ka labs vīrietis nekad nesāpinās sievieti apzināti, Vien dažreiz izjūtot viņas spēku un drosmi, nostājoties blakus bez šaubām.
Un visbeidzot...
Es devu viņai asaras... un tiesības tās liet, kur un kad nepieciešams.
Atceries, mans dēls, sievietes skaistums nav viņas apģērbā, frizūrā vai augumā,
Sievietes skaistums slēpjas acīs, kas atver durvis uz viņas sirdi - uz to vietu, kur mīt Mīlestība!
/Autors nezināms/