mana rudenīgā...
Laikam rudens patiešām ir klāt... Vismaz domas kļuvušas tādas rudenīgas. Es laikam gan nespētu dzīvot mājā, kurā nav arī vecās labās malkas krāsniņas... Nekas nav jaukāk, kā rudens rīta drēgnumu aizgaiņāt ar krāsniņā tik patīkami sprakšķošas malkas palīdzību! Un ja vēl savs mežs tepat līdzās... Ne elektrības, ne gāzes apkure nespēj sniegt to mājīguma sajūtu. Jau kuro reizi priecājos, ka esmu veiksmīgi aizmukusi no Rīgas! Tas nekas, ka brīžiem šķiet, ka darbiņi pa un ap māju nekad nebeigsies, bet.... savs ir savs! Nez kāpēc prātā ienāca jautājums- vai es pārdzīvošu šo māju vai māja mani? Ceru, ka māja mani! Omes rekordu- jau sešdesmit otro gadu viņa šeit dzīvo, kopš savulaik ieprecējās, es droši vien tomēr nesasniegšu, bet vismaz pacentīšos! Es nespēju iedomāties NEVIENU iemeslu, kura dēļ varētu gribēt pamest savas dzimtas īpašumu! Neviens vairs nevar arī precīzi pateikt, cik tad veca īsti ir tā mājas dvēselīte, oficiāli apstiprināts, ka jau pirms 120 gadiem šī māja te bijusi un vienā tās galā pat bijis ciema veikals. Patiesībā jocīgi- es tikai nejaušības dēļ piedzimu šajā pilsētā, jo mana mamma nepaspēja aizbraukt līdz Rīgai, mēs ar vecākiem dzīvojām Rīgā- gan dārziņš, gan skola bija Rīgā, vien visus skolas brīvlaikus no zvana līdz zvanam es pavadīju šeit un labprātīgi. Kad sāku patstāvīgu dzīvi bija viens dzīvoklis Rīgā, tad otrs, līdz vienā brīdī es sapratu, ka gribu uz šejieni! Ja pavisam godīgi, tad pat mammucis mani toreiz nesaprata, jo ierasto lielpilsētas ērtību te tad vēl nebija... Tjā. |
