veesais009: sava veida patiesība,katram ir sapņi kurus mēs sapņojam,bet bieži mūsu kūtrums mums neļauj tos izdzīvot te un tagad.....tie paliek mūsu domās...

INKUBU: Es lidoju pie Tavas svecītes liesmiņas kā apmulsis naktstauriņš.Tavs logs mani vilināja,dzidri mirdzēdams zvaigžņotās naktīs,atkal un atkal liekot man atgriezties.Atgriezties pie lietām, kas man svešas,bet tomēr tik skaistas un neizprotamas.Tu atvēri logu.Ielaidi mani savā pelēkajā,lietainajā pasaulē.Man šķita, ka ar maigiem spārnu pieskārieniem padaru Tavu dienu gaišāku.Tu man tā stāstīji, dziļi raugoties manī. Šķita, ka bezmērķīgie klejojumi apstājušies. Gāja laiks, es ik vakaru sēdēju uz Tavas palodzes, pieradu pie sveces liesmiņas lietainās, aukstās naktīs. Bet Tu man nolauzi spārnus.Es apdedzinājos tavā liesmiņā,bet tu jau biji atradusi citu naktstaureni, kam būt par naktsvijoli un liesmiņu krēslas stundās.Es paliku ar norautiem spārniem, un ceru, ka tie reiz ataugs, lai atkal varētu mesties kādā logā,sekojot gaismiņas aicinājumam. Vai tu atvērsi logu? Vai nenorausi spārnus, ja tie ataugs?Es joprojām gaidu Tevi....