klejotāja /c/

Precīzāk vairs nevar. Viens puspajokam, puspanopietnam pateikts vārds ir pilnībā izsacījis manu šābrīža stāvokli un dzīves apstākļus. No rīta pamostoties, nekad nezinu, kur vakarā būšu un ko darīšu. Dzīve uz koferiem. Piezemēšanās kādā vietā uz tādu ilgāku laiciņu, bet ne ilgtermiņā. Vismaz pagaidām.
Ilgu laiku biju "klejotāja" arī psiholoģiskā ziņā. Daļēji vēl joprojām tāda esmu. Bet ir lietas, kas sāk kārtoties. Un, ja sakārtosies galviņā, tad sakārtosies arī fiziskajā pasaulē. Par to es esmu pilnīgi pārliecināta.

N.D.Volšs "Sarunas ar Dievu" - mana grāmatu grāmata pēdējā laikā:

[Dievs] Tu nesaņemsi to, ko lūdz, un neiegūsi neko no tā, ko gribi, tāpēc, ka tavs lūgums ir trūkuma apliecinājums, un tas, ka tu saki, ka kaut ko vēlies, tikai rada tavā dzīvē tieši šādu pieredzi - gribēšanu.
Pareizā lūgšana tāpēc nekad nevar būt kaut kā izlūgšanās, tai jābūt pateicības lūgšanai.
Kad tu pateicies Dievam jau iepriekš par to, ko izvēlies pieredzēt savā realitātē, tu faktiski atzīsti, ka tas jau pastāv... realitātē. Pateicība tādēļ ir visspēcīgākais Dievam adresētais izteikums; lūgums, uz ko esmu atbildējis, pirms tu to esi izteicis.
Tāpēc nekad neizlūdzies. Vienmēr izsaki pateicību.
[Autors] Bet kā būs tad, ja esmu pateicīgs Dievam jau iepriekš par kaut ko un tas tomēr nenotiek? Tas taču var radīt vilšanos un sarūgtinājumu.
[Dievs] Pateicību nevar izmantot kā līdzekli manipulēšanai ar Dievu; kā līdzekli, lai apmuļķotu Visumu. Tu nespēj melot pats sev. Tavs prāts zina tavas patiesās domas. Ja Tu saki: "Paldies Tev, Dievs, par to un to," - vienlaikus skaidri zinādams, ka tas neeksistē tavā pašreizējā realitātē, tu nevari cerēt, ka Dievs to nesapratīs un sagādās tev prasīto.
Dievs zina to, ko zini tu, un tas, ko zini tu, ir tava realitāte.
[Autors] Bet kā es varu patiešām būt pateicīgs par kaut ko tādu, kas, kā man zināms, nepastāv?
[Dievs] Jābūt ticībai. [boldējums - mans]