Un klusē debesis,

Neteic nekā,

Mākoņus vizina,

Tuvumā, tālumā,

Un stāvu zem viņiem es

Klusībā,

Varbūt vienīgais visumā,

Kurš spītīgi nedzird nekā

No debesu vairākkārt pateiktā.

Ka nebūs man it nekā,

No tā,

Kas atmiņas aiznestu

Tālumā,

Par laiku ar Tevi vadīto tuvumā,

Ka vienmēr būs tā,

Ka būsi man

Vienīgā.

Es varbūt vienīgais visumā,

Kurš spītīgi nedzird nekā,

Lai kārtējo reizi

Laimīgs justos no debesu pateiktā.