Kā es mācījos...

Kā es mācījos neskaust, neienīst, nelamāties, nebēgt un palikt, skatīties bailēm acīs.

“Viņai ir garākas kājas kā man, viņai ir skaistāks augums kā man, viņam daudz naudas, viņai skaistas kurpes utt.” Laikam, ka man skauda, līdz brīdim, kad es ieslīgu citā galējībā – es sāku salīdzināt un redzēt, ka manī ir daudz kas skaists un skaistāks. Šeit es atcerējos par savu paziņu, kura nopirka apavus, kas pirmajā vilkšanas reizē saplīsa. Viņa teica, ka es noskaudu, jo tās bija manā mīļākajā krāsā. Nezinu, man liekas,ka vārdu skaudība es nemaz nepazīstu. Ja skauž, tad man skauž tā labsirdīgi – cits pelna vairāk par mani, bet toties es strādāju darbu, kas man ļoti patīk. Vai arī cits var atpūsties, bet manī ir tikai pārslodze. Bet pārslodze no kā? No prieka. Ja tā iemācītos skatīties uz dzīvi 100%, tad citiem nebūtu nekas labāks kā man un nebūtu arī skaudība.

Par nīšanu ir sarežģīti runāt. Piemēram, gribas teikt, ka es ienīstu jauno prezidentu Andri Bērziņu. Bet es nevaru viņu ienīst, man viņš nepatīk, bet iesnīst nevaru, jo nepazīstu. Bet kādus cilvēkus mēs ienīstam? Tādus, kurus esam mīlējuši, cienījuši un viņi mūs pievīluši vai viņu dzīves kārtība neiederējās mūsu dzīvē. Tas man nešķiet pareizi. Nīst nevajag, jo vairāk tu nīsti kādu, jo vairāk sit pats sev. Jo mazāk nīdīsi, jo vairāk paliks, ko mīlēt.

Visu laiku ir tā, ka gribas bēgt no notikumiem, kas tik un tā tevi piemeklēs. Gribas bēgt no likteņa, no cilvēkiem, no sagrabējušām un neglītām atmiņām. Vai nu man kājas par īsu vai arī es skrienu tikai pa apli – aizbēgt man nesanāk. Es vienmēr atgriežos un atgriezīšos.

Ļoti daudzi baidās uzzināt patiesību un šo patiesības uzzināšanas mirkli atstāj līdz pēdējam brīdim. Nu nē, vajag – jo ātrāk, jo labāk un pēc tam būs miers. Vēl jau man liekas,ka lielākais nebaidīšanās varoņdarbs būtu nebaidīties no pērkona, bet nu tas man vēl pilnībā nesanāk. Tad vēl ir tādi cilvēki, kurus negribas sastapt uz ielas, īpaši tumšas un neapgaismotas, bet ja gadās tādus aizdomīgus cilvēkus manīt, es pie sevis dziedu dziesmiņu. Lai gan nevaru atklāt, kas tā ir par dziesmiņu, tā tomēr ir tik smieklīga, ka par bailēm aizmirsīsiet. Bet, lai Dievs dod, šo dziesmu atcerēties baiļu situācijā.