Pasaka par klusuma gleznotāju.

Reiz dzīvoja klusuma gleznotājs,kurš gleznoja neparastus klusumu akvareļus,un visam, kam pieskārās viņa ota,pārvērtās klusumā.

Kāda agrā vasaras rītā, kad klusuma gleznotājs vēroja sava aizaugušā dārza jasmīna krūmā mirdzošās rasas lāses un klusi priecājās par ziedošo balto klusumu,uz mirkli pamanīja, ka starp seno akmens mūru plaisām aizjož maza, smejoša ķirzaciņa.Vīrietis jau steidzīgi meklēja savu otu, lai to pārvērstu,taču nepaspēja, ķirzaciņa pēkšņi kā uzradusies pazuda bez pēdām, vien aiz sevis gaisā noskandinot zvaniņa skaņām līdzīgus smieklus.Gleznotāju pēc ilgiem gadiem pārņēma neizskaidrojams nemiers.Viņa svinīgo klusuma skanēšanu bija iztraucējuši gaiši skanošie smiekli, un šī skaņa neizgāja no prāta ne nākošā, ne aiznākošā dienā. Vīrietis vēlējās uzgleznot zvanam līdzīgās skaņas, bet, lai cik viņš centās, tas tomēr nezin kāpēc neizdevās. Tad, kādā vēlā vakarā, kad Nakts atkal basām kājām bija pārstaigājusi pasauli, klusuma gleznotājs atkal izdzirda šos smieklus, un kāda smalka, maiga balss tikko sadzirdami teica:

„Es saprotu un sajūtu tavu pieķeršanos klusuma skaņām, jo tikai klusumā mēs spējam sadzirdēt un radīt ko jaunu, nebijušu, saprast sevi, sajust savu esību..Un tomēr, lūdzu,nepārvērt visu klusuma jūrā, ļauj, lai reizēm klusums kļūst neredzams,mazs, lai skan smiekli, balsis..skaņas. Izbaudi to un ļauj tam atkal atgriezties,” teica ķirzaciņa un atkal nozuda.

Vīrietis sēdēja un ilgi domāja, pirkstos virpinādams otas kātu un ik pa laikam,it kā zīmējot neredzamas zīmes, ar otu pieskardamies raupjajam audeklam. Šķiet,ka tas būtu vilcies vēl bezgalīgi ilgi,taču dārzā aiz atvērtā loga sāka līt silti vasarīgs lietus, it kā atmodinādams mūsu klusuma gleznotāju. Lietuslāšu pieskārieni tonakt dungoja līdz šim nedzirdētu, pavisam savādu ritmu.Vīrietis pēkšņi kļuva līksms, uzrausās kājās,tvēra otas, krāsas un gleznoja tik aizrautīgi, tā radīdams savu pirmo klusuma lietus sonāti..

Viņa mēģināja zīmēt savu klusuma gleznu, tā iznāca tik balta..tik klusa..vētraini klusa.