|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| alyse, 27-08-2011 12:30 |
|
20 |
Dvēsele...Es droši varu teikt, ka esmu savādāka nekā pārējie, jo mēs nekad nelīdzināsimies viens otram. Varbūt līdzīgi esam, bet ne tik ļoti lai teiktu: "Tu esi tāda pati kā visi pārējie..." Zinu, ka esmu mīļa, bet to neizrādu...Un zinu arī to, ka citi ir mīļāki par mani, bet cik daudz ir to citu ?... Ejot pa ielu, apkārt man cilvēki soļojot garām čalo viens ar otru, tik daudz, kas ir jāpaspēj izrunāt. Pastāstīt, kas noticis pa dienu, nedēļu,mēnesi...Bet es stāvu kā virpulī un domāju kādēļ citi izklāsta viens otram savas sadzīves problēmas, kādēļ viņi uzgrūž tās citiem. Varbūt viņu dvēseles kliedz, tām ir vajadzīga palīdzība, miers - kaut kas sen aizmirsts... Kas notiek ap mums apkārt! To var redzēt tikai no malas, jo patiesībā es kliedzu tukšumā, vietā kur neviena nav... Es apguļos gultā, ar seju spilvenā un kliedzu tajā, jo es zinu tas klusēs un uzklausīs, tas nerunās pretī, nemācīs...Tas ir mans miers, manas dvēseles uzplaukums, jo tad es zinu, ka tas neaizmirsīs un neizpaudīs, manas sāpes būs drošībā, bet es uz brīdi esmu laimīga...Es pasmaidu... Bet viss sākas no gala kad pieceļos un izeju ielās, tur nav klusuma un miera, nav tā mirkļa skaistuma - tas viss pēkšņi ir sabrucis kā kāršu namiņš! Ir tikai trokšņi un saucieni pēc palīdzības kurus neviens nedzird. Acīs rūpes, ciešanas un asaras...Smaids ir pazudis, smaids kurš gultā neviļus bija pazibējis, saucu pēc palīdzības, bet jā - laikam jau tikai iekšēji saprotu, ka to neviens nedzird. Varbūt tā ir cerība tikt uzklausītai un saprastai, varbūt tikai tiekšanās pēc klusuma...
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
