Akmens

Es esmu pelēkais laukakmens lielceļa malā. Reizēm pie manis atnāk kāds, lai pabāztu savas bēdas, un aiziet tālāk pa sarkano magoņu pļavu dziedādams. Visa pļava tad līgojas, zaigo un laistās brīnišķigās krāsās un reibst laimes tvanā.

Cilvēki domā, ka man nav sirds, ka nespēju nedz saprast, nedz just. Esmu parasts, pavisam necils un neievērojams laukakmens.

Kadreiz es gribēju būt par granītu un pārtapt visskaistākajā skulptūrā. Reiz pazinu kādu tēlnieku, bet cienījamais mākslinieks atzina mani par nederīgu. Ja jau reiz nederu nekam, nospriedu, ka esmu pietiekami smags, lai turētu visas cilvēku bēdas. Gribējās būt labam.

Ja jums kāds ko sliktu saka, padomājiet, cik šis cilvēks ir nelaimīgs. Vai, būdams laimīgs, kāds vēlas nodarīt pāri?

“Piedod, un tev tiks piedots!” māca baznīcas morāle. Bet vai tas ir tik viegli?

Nekrāt dusmas, nedurēt ienaidu, palaist to visu pa vējam, nolikt bēdu zem akmeņa.

Katram dzīvē jātrod sava loma, es savu esmu atradis - būt par bēdturi. Tikai, kas turēs manas bēdas? Kas sapratīs manu vientulību, kas spēs sasildīt mani, man tik ļoti salst un sāp mans cietums. Lūdzu, dievini mani, mīli mani, paņem mani savās plaukstās un sasildi mani, izkausē manu akmens sirdi.

Bet, ak, esmu tikai akmens, un sirds man nemaz nav, un varbūt, ka es nemaz neesmu.