Lūgšana.....

Kungs, tu labāk zini par mani, ka laikam ritot, novecoju un kādu dienu būšu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgajiem maldiem, ka katrā lietā un vietā man jādara zināmas savas domas.
Atbrīvo mani no neremdināmas vēlmes jaukties citu darīšanās. Liec man būt gādīgai, bet ne īgnai, liec izpalīdzēt, bet ne izrīkot. Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā savu gadu gadiem krāto gudrību, bet tu kungs zini, ka gribu saglabāt kaut pāris draugu. Pasargā mani no vēlmes iegrimt sīkumos. Dod man spārnus, lai uzreiz nonāktu pie lietas būtības.
Lūdzu žēlastību un pacietību, lai spētu uzklausīt citus runājam par savām slimībām, bet apzīmogo manas lūpas, lai es nebilstu ne vārda par savām sāpēm -drīz tās pieņemsies spēkā, un katru gadu aizvien pieaugs vēlme runāt par tām. Dod man spēku izciest tās.
Neuzdrošinos lūgt, lai tu uzlabotu manu atmiņu, tā vietā neliedz pazemību un aiztaupi pašpārliecinātību, kad tas, ko es atceros, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. Neliedz man saņemt šo brīnišķo mācību, ka arī es varu kādreiz kļūdīties.
Sargā mani savā pieticīgajā maigumā. Negribu būt svētā - līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve, bet taisnība ir tā, ka vecs, ķildīgs sievišķis ir Nelabā augstākais sasniegums.
Dod man spēku saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms. Un palīdzi man, dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem zināmu.

(Lūgšanas izcelsme nezināma, par to uzskata kādu 17.gs. dzīvojušu mūķeni