Par Ādamu un Ievu

Puiši, neņemiet ļaunā! :)

Ādams ar Ievu reiz, kā raduši, plikiņi blēņojās savā nodabā jaukajā Paradīzes dārzā.

Tad viņus apciemoja Dieviņš un sacīja: „Mani mīļie bērni, ir man jums divas dāvaniņas, tikai jums pašiem būs jāizlemj, kāda kuram pienāksies. Pirmā ir spēja čurāt, kājās stāvot...”
Te uzreiz Ādams sāk aurēt un niķīgi dauzīt galvu pret ābeles stumbru: „Es visu mūžu esmu sapņojis čurāt stāvus, tieši man vajag šo dāvanu, dod to man, dod man...”
Ieva piekāpās draugam un rotaļu biedram, un teica, lai Dievs atdod dāvanu Ādamam, ja jau viņš tik ļoti vēlas.
Un turpināja Ādams kā aptracis joņot ap koku, priecāties, lēkāt, smieties un čurāja uz visu, kas bija visriņķī – uz puķītēm, kociņiem, zemi, katru kukainīti zālē. Pat sev ar strūklu drusku uz kājām trāpīja.
Ieva nostājās blakus Dievam un abi klusējot lūkojās laimīgā Ādama neprātīgajās izdarībās un viņa neaprakstāmajā priekā.
Tad Ieva klusītēm pazemīgi vaicāja: „Tēvs mūsu, bet kāda tad būs otra tava dāvana?”
Un teica smaidot Dievs: „Smadzenes, Ieva, smadzenes...”