|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| manestina, 07-08-2011 12:21 |
|
33 |
***Vienmēr man būs bail... kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienai. Slikti, ja pēkšņi varu kļūt nevajadzīga, ja varu būt lieka...
Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie.Spēkam nav lielas nozīmes, uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Vienmēr uz šīs zemes šalks jūras, manu seju slacīs lieti, apdedzinās saules svelme un atvēsinās pirmais sniegs.
Vienmēr būs trokšņainas pilsētas un klusas lauku mājas, skaļi tirgi, kur enerģiskas sievas piedāvā rozes, un būs aizmirstas mežu pļavas, kur varu saplūkt ziedus, ko pasniegt kādam draugam vai arī aiznestu uz kapiem, kur atdusas mani piederīgie vai draugi...
Vienmēr pie manis kāds atnāk vai kāds aiziet no manis...
Vienmēr, kamēr dzīvoju, es cenšos būt laimīga, bet varbūt tā arī nekad neuzzināšu, kas ir laime...
Kaut kur blakus vai tālu būs civēks, kas mani gaidīs, man tikai šis cilvēks jāatrod...
Vēl kaut vienreiz gribas kādam pateikt - "es tevi mīlu".
Gribu vēl dzirdēt kādu sakam - "es tevi mīlu"...
Vienmēr, kamēr es dzīvoju, esmu cilvēks - tāds, kāda esmu... Arī dvēselei ir gadalaiki -
Pavasaris, kad piedzimst ticība,
Vasara, kad ticība pieņemas spēkā un nobriest;
Pļaujas laiks rudenī, kad top redzami ticības augļi;
Un tumšais laiks - ziema, kad varu būt pārliecināta, ka nekas vairs neuzdīgs un neaugs.
Ik katra dvēsele piedzīvo šādu laiku...
Kad esmu ziemā, esmu mierīga un klusa, jo gaidu...
Zinu, ka pavasaris atgriezīsies un manī būs piedzimusi kāda pavisam jauna ticības pļava.. Gribās vēl nodejot kaut vienu tango... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
