Mēs nezinām visu stāstu...

Saņēmu uz PK šādu tekstu:

Reiz dzīvoja vecs vīrs, kuram bija skaists zirgs. Cilts vadonis, zirgu ieraudzījis, lūdza to pārdot viņam. Vecais atbildēja: “Zirgs ir mans draugs, es jūtu viņa dvēseli. Es nevaru pārdot draugu.”

Pēc kāda laika zirgs pazuda. Kaimiņi izteica vecajam vīram līdzjūtību: “Tu varēji zirgu pārdot, tagad tev nav ne naudas, ne zirga.” Vecais atbildēja: “Mēs nezinām visu stāstu. Sacīsim vienkārši, ka zirgs ir aizgājis.”

Pēc mēneša zirgs atgriezās un atveda sev līdzi vēl divpadsmit skaistas ķēves. Atkal saskrēja kaimiņi: “Kā tev laimējās! Tu tagad esi bagātnieks!”.“Mēs nezinām visu stāstu”, skanēja atbilde.

Vecajam vīram bija viens vienīgs dēls. Reiz, iejājot zirgus, viņš pārlidoja pār ķēves kaklu, savainoja muguru. Saskrēja kaimiņi, lai apraudātu viņa nelaimi, bet vīrs atbildēja: “Mēs nezinām visu stāstu.”

Pēc gada vecā vīra mājā ieklīda ceļojošs viedais. Uzzinājis, ka dēls savainojis muguru, viedais ceļinieks teica, ka varēs puisi izdziedināt. Pagāja laiks. Viedais vīrs dzīvoja vecīša mājās, gatavoja zāles un ziedes. Dēls izveseļojās, atkal sanāca kaimiņi, lai apsveiktu tēvu par tādu laimi. Atbilde bija tā pati: “Mēs nezinām visu stāstu.”

Kad viedais vīrs grasījās doties ceļā, dēls lūdza tēvu, lai tas atļauj doties līdzi tam, kurš tik daudz zina. “Kā tad tā, kas tevi vecumā pieskatīs, kops, kad tev vairs nebūs spēka?” Satraucās kaimiņi. “Mēs nezinām visu stāstu,” atbildēja vecais un viņa acis mierīgi lūkojās tālumā...

Dari godīgi savu darbu, pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, neaizmirsti Dievu un tici tam visam, kas labs, - lūk, cik viss ir vienkārši!

Autors man nav zināms, sūtītājs pavisam svešs (pat neparakstījās), bet teksts "aizķēra"... jo mēs jau nekad nezinām, kādēļ kaut kas notiek tā un ne citādi. Mēs nekad nezinām, kas ir ierakstīts "lielajā dzīves plānā", tādēļ cenšos "nešūmēties" par to, ja kaut kas nenotiek tā, kā man būtu gribējies. Kas zina, varbūt šādi tieši ir labāk...