Terors Norvēģijā:jaunietes pārdzīvojumi (tulkots)

Šis raksts ir intīms Prablēnas Kauras(Prableen Kaur) stāsts par viņas pārdzīvojumiem terora akta laikā Utoia salā.

Kā zināms, piektdien Oslo nogranda sprādziens, īsi pēc kura policijas formā tērpts jauns vīrietis(Bērings-Breivīks) ar ieroci uzbrucis Norvēģijas vadošās Darba partijas jauniešiem, kuriem tajā brīdī risinājusies vasaras nometne. Slepkava nežēlojis nevienu, sistemātiski, nogalinot visus, kas gadījušies pa ceļam. Tiek lēsts, ka miruši vismaz 92 cilvēki.

Turpinājumā lasiet kādas meitenes stāstu, kura tobrīd atradusies notikumu epicentrā.

Esmu nomodā. Nespēju pagulēt. Sēžu istabā. Jūtos skumja, dusmīga, laimīga... patiesību sakot, nemaz nezinu, kā jūtos. Emociju un domu ir par daudz. Esmu nobijusies. Salecos pie katra mazākā troksnīša. Vēlos jums izstāstīt, kas īsti notika Utoia salā. Ko es redzēju, jutu un pārdzīvoju. Viss stāstītais būs tīra patiesība, tomēr aiz cieņas pret maniem draugiem vārdus nepieminēšu.

Mums notika ārkārtas sapulce galvenajā ēkā uzreiz pēc sprādziena Oslo. Pēc tās notika arī dažas tikšanās biedriem no Akershus un Oslo. Pēc sapulcēm galvenajā ēkā un ap to bija ārprātā daudz cilvēku. Mēs mierinājām viens otru, ka uz salas noteikti esam drošībā. Neviens pat nenojauta, ka elle drīz skars arī mūs.

Es atrados galvenajā zālē, kad sākās panika. Es izdzirdēju šāvienus. Es redzēju viņu šaujam. Visi sāka skriet. Mana pirmā doma bija: „Kāpēc uz mums šauj policists? Kas pie velna?!”. Ieskrēju mazākā sapulču zālē. Cilvēki turpināja skriet, kliegt. Biju nobijusies.

Par laimi man izdevās nokļūt mazā telpā, kas atradās pašā ēkas dibenā. Mēs tur bijām daudzi. Visi gulējām uz grīdas. Dzirdējām vairākus šāvienus. Es pārbijos vēl vairāk. Raudāju. Nesapratu neko. Pa logu ieraudzīju savu labāko draugu, prātoju, vai nevajadzētu iet pie viņa, lai nogādātu viņu šeit. Bet zināju, ka tas nav iespējams. Es redzēju izbīli viņa acīs. Mēs turpinājām gulēt uz grīdas vairākas minūtes. Norunājām, ka nevienu neielaidīsim, jo tas varētu būt slepkava. Turpinājām dzirdēt šāvienus, tāpēc nolēmām lēkt ārā pa logu. Visapkārt bija panika. Ikviens mēģināja ātrāk nokļūt pie loga un izlēkt. Es biju pēdējā un domāju: „Esmu pati pēdējā, kas lēks. Tagad es miršu. Esmu pārliecināta, bet varbūt tā pat ir labāk, jo es zināšu, ka pārējie ir drošībā.” Izmetu savu somu, mēģināju nokāpt, bet netrāpīju uz jumta, tādēļ smagi nokritu un kreisā sāna. Kāds puisis man palīdzēja. Mēs ieskrējām mežā. Es nemitīgi lūkojos apkārt, vai slepkava nav tuvumā. „Vai viņš ir šeit? Vai viņš šauj uz mani? Vai es viņu redzu?” .

Kādai meitenei bija lauzta potīte, kāds cits bija smagi ievainots... Es centos mazliet palīdzēt, kamēr mēs tuvojāmies ūdenim. Mēģināju noslēpties aiz ķieģeļu sienas. Mēs bijām daudzi. Es lūdzos, lūdzos, lūdzos... Cerēju, ka Dievs mani izglābs.

Piezvanīju savai mammai un pateicu viņai, ka nezinu, vai mēs vēl kādreiz tiksimies, bet darīšu visu, lai tas notiktu. Vairākas reizes atgādināju viņai, ka mīlu viņu. Viņas balsī es dzirdēju bailes. Viņa raudāja. Tas sāpēja. Aizsūtīju īsziņu tētim, ka mīlu viņu. Nosūtīju pa īsziņai arī cilvēkam, ko ļoti mīlu un savam labākajam draugam – viņš neatbildēja. Mēs izdzirdējām vairākus šāvienus. Saspiedāmies ciešāk. Darījām visu, lai nezaudētu siltumu. Manī bija tik daudz domu. Biju tik nobijusies. Piezvanīja tētis, es raudāju un teicu, ka mīlu viņu. Viņš teica, ka ir jau ceļā kopā ar manu brāli, lai nokļūtu pie manis. Tik daudz emociju, tik daudz domu... Es lūdzos, cik spēju.

Pagāja kāds laiks. Arī pārēji zvanīja saviem vecākiem. Pēc laika visi sāka sūtīt īsziņas, baidoties, ka slepkava varētu mūs sadzirdēt. Es domāju par savu māsu, kura bija ceļojuma. Kā lai es viņai paziņoju, kas ir noticis. Es ierakstīju Twitter`ī un Facebook`ā, ka pagaidām esmu dzīva un esmu „drošībā”. Ierakstīju, ka gaidu policiju. Daļa cilvēku lēca ūdeni un peldēja prom no salas. Es turpināju gulēt uz zemes. Biju nolēmusi, ka tēlošu mirušu. Es neskriešu un nepeldēšu. Nespēju aprakstīt bailes un emocijas, ko jutu.

Ieradās kāds vīrietis. „Esmu no policijas,” viņš teica. Es turpināju gulēt. Kāds iesaucās, ka vīrietim tas ir jāpierāda. Vairs skaidri neatceros, ko viņš atbildēja, bet slepkava sāka šaut. Viņš pārlādēja pistoli. Turpināja šaut. Viņš šāva uz visiem, kas man bija apkārt. Es turpināju gulēt. Domāju, ka nu visam ir beigas, viņš ir šeit, tagad es miršu. Cilvēki kliedza. Dzirdēju, ka apkārtējie tika sašauti. Pārēji leca ūdenī, bet es tur gulēju... Man iezvanījās telefons, bija atnākusi īsziņa...es turpināju tēlot mirušu.

Gulēju tur vismaz stundu. Bija pilnīgs klusums. Piesardzīgi pacēlu galvu, lai redzētu, vai kāds ir izdzīvojis. Visapkārt man bija līķi. Redzēju asinis, bailes. Nolēmu piecelties. Ievēroju, ka es biju gulējusi uz līķa, divi bija gulējuši uz manis. Man bija sargeņģelis.

Nezināju, vai slepkava atgriezīsies, neuzdrošinājos pārbaudīt, kas man bija atsūtījis īsziņu. Steidzos uz ūdeni. Novilku savu džemperi, jo ar to man būtu grūti peldēt. Prātoju, vai telefonu ņemt līdzi, ieliku to aizmugurējā kabatā un metos ūdenī. Redzēju citus, kas peldēja tālumā. Ievēroju, ka daži bija piepeldējuši pie kaut kādas gumijas veidojuma. No visa spēka es peldēju pie tā, kliedzu un raudāju. Kļuva briesmīgi auksti. Biju pārliecināta, ka tagad es noslīkšu. Kļuva arvien grūtāk. Es lūdzos un turpināju peldēt. Rokas bija nogurušas, tādēļ turpināju peldēt uz muguras, kustinos tikai kājas. Bet tas nelīdzēja, spēki bija zuduši, es grimu. Vienu brīdi likās, ka viņi attālinās. Es kliedzu un lūdzos, lai mani pagaida. Šķiet, ka tomēr man rādījās, jo pēc aptuveni tūkstoš metriem es beidzot viņus sasniedzu.

Mēs viens otram izstāstījām, no kurienes esam, nosaucām savus vārdus. Kad mums garām peldēja laivas, mēs kliedzām pēc palīdzības, taču viņi vispirms savāca tos, kuri peldēja. Vīrietis laivā piepeldēja pie mums ir pasvieda mums dažas glābšanas vestes. Es vienu dabūju, uzvilku. Mēs turējāmies pie gandrīz gaisu zaudējušās laivas krietnu laiku, līdz vīrietis laivā atgriezās un iecēla mūs laivā.

Viņš veda mūs uz krastu, taču pēc mirkļa laivā sāka sūkties ūdens. Es darīju visu ko spēju, lai ar spaini izsmeltu pēc iespējas vairāk ūdens. Kad biju pārgurusi, mani nomainīja kāda meitene, līdz mēs sasniedzām zemi. Mēs dabūjām segas. Es nespēju beigt raudāt. Kāda sieviete mani apskāva. Tas bija tik patīkami! Es skaļā balsī raudāju un elsoju. Kāds vīrietis man iedeva telefonu, lai es varētu piezvanīt tētim: „Esmu dzīva! Es to izdarīju. Esmu drošībā. ” Kad noliku, es turpināju raudāt.

Mums vajadzēja turpināt iet. Pavisam sveši cilvēki apstājās, lai aizvestu mūs uz Sundvollenas viesnīcu. Es tajā ieskrēju, lai redzētu, vai tur ir mans labākais draugs. Bet viņa nekur nebija. Ieraudzīju kādu paziņu, skaļi raudāju un apskāvu viņu, ilgi nelaidām viens otru vaļā. Tā bija brīnišķīga sajūta.

Es staigāju apkārt, meklēdama savu labāko draugu. Mana sirds dauzījās, es nepārstāju raudāt. Piereģistrējos pie policijas, pārskatīju sarakstu, meklējot sava labākā drauga vārdu... Nekā! Biju pārbijusies. Es dabūju dūnu segu, novilku slapjās zeķes, biju puskaila. Visbeidzot dabūju jaku un mēģināju savākties. Atkal sazinājos ar vecākiem. Tētis ar vecāko brāli bija ceļā pie manis. Es iedzēru mazliet kakao, atsēdos, domāju, raudāju, ieraudzīju dažus draugus, apskāvu viņus, raudāju. Aizņēmos datoru, ierakstīju Twitter`ī un Facebook`ā, ka ar mani viss ir kārtībā. Viesnīcā pavadīju vairākas stundas, līdz beidzot ieradās mana ģimene.

Es meklēju pazīstamos. Parunājos ar mācītāju. Izstāstīju viņam visu, ko redzēju. Tā bija patīkama saruna. Vīrietis no Sarkanā Krusta apskatīja manus ievainojumus, apkopa tos. Laiks ritēja, es biju kopā ar dažiem draugiem. Visi runāja par vienu un to pašu – kā bija izdzīvojuši, kas bija noticis. Es apkārtējiem vaicāju, vai viņi nav redzējuši manu labāko draugu..atkal nekā! Es trīcēju no bailēm. Domāju, ka tā bija mana vaina, jo mums nebija izdevies turēties kopā. Kāds draugs dabūja istabiņas atslēgu, devāmies turp, skatījāmies ziņas – dusmas, skumjas, tik daudz izjūtu.

Zvanīja tētis, viņi bija ieradušies. Es noskrēju lejā un apskāvu viņus, nelaidu vaļā ilgi, ilgi. Es skaļi šņukstēju. Arī mans brālis skaļi raudāja. Tas bija neaprakstāms brīdis.

Es ieraudzīju puisi, kas izskatījās pēc mana labākā drauga, pasaucu viņu, viņš pagriezās...tas bija viņš! Mēs apskāvāmies, abi skaļi raudājām. Pastāstījām viens otram, kā bijām izdzīvojuši. Pēc kāda laika es izrakstījos un mēs varējām doties mājās. Daži pievienojās mums mašīnā, mans labākais draugs bija kopā ar mani, arī viņa brālis ar savu draugu bija pie mums. Mūsu mājā pulcējās vairāki mani draugi, jo gribēja būt pārliecināti, ka esmu sveika un vesela.

Mēs runājāmies, es iedzēru glāzi sulas, ieēdu jogurtu, parunājos ar mammu un pārējo ģimeni. Es piezvanīju savai labākajai draudzenei. Tā bija sirsnīga saruna. Viņa teica: „Es nezināju, vai jelkad saņemšu šo zvanu”. Es izplūdu asarās. Mēs mazliet parunājāmies, līdz es nolēmu pagulēt. Bija trīs naktī, mamma atteicās atstāt mani vienu, tādēļ mēs palikām kopā.

Ir pagājušas vairākas stundas no briesmīgā notikuma. Joprojām esmu šokā. Izjūtas joprojām ir asas. Esmu redzējusi savu draugu līķus. Vairāki mani draugi ir izglābti. Esmu laimīga, ka protu labi peldēt. Esmu laimīga, ka esmu dzīva, ka Dievs mani pasargāja. Ir tik daudz domu un izjūtu. Es domāju par saviem radiem. Par tiem, kurus esmu zaudējusi. Par elli, kas bija un joprojām ir uz salas. Vasaras pats skaistākais piedzīvojums ir pārvērties par Norvēģijas ļaunāko murgu.