Mīlestības varā... Biju nolēmusi parakstīt savu skolas darbiņu, bet atverot "flešku" nez kāpēc pirmais, ko pamanīju bija mani kādreizējie gara darbi... Tobrīd vēl ticēju tai lielajai MĪLESTĪBAI :) Tagad pašai jābrīnās- vai tiešām to rakstīju es? :) .......... Lai vakarā, kad apkārt paliek kluss
Un sapņu bites sen jau saldi dus.
Uz maigiem maijpuķīšu rītiem
Vēl dūmakainā miglā tītiem
Mans mazais sūtnis tevi aizvedīs
Un domas vieglas, gaišas padarīs.
Bet tiklīdz dienas smagums plakstiņus ir pārņēmis
Ir čaklais zirneklītis sapņu pavedienus sasējis...
Jau vakars vēls aiz loga tumst
Un savas zvaigznes iededz tas,
Lai eņģelītim nepietrūktu gaismas,
Kad pilnu maisu sapņu izsapņotu
Un vārdu, nepateiktu dienā
Un apskāvienu, skūpstu, glāstu,
Pie tevis nogādāt tas steidz.
.. Tik klusi, klusi, klusi
Ir mīlestība sirdī ielijusi...
Tā mani paņēmusi visu
Un jaunas tāles pavērusi.
Lai ir kur augt, lai ir kur tiekties,
Lai darbi raitāk varētu nu veikties,-
Ja nevaru es apskaut tevi
Tad lūdzu, lūdzu tagad zini,
Ka tie tāpat tik tevi gaida
Un lūpas gaisa skūpstus raida!
Šai klusā vakarā, aiz loga tālēs tumšās veroties,
Es varu netraucēti saviem liegiem sapņiem nodoties.
Un lai kaut nedaudz padalīties spētu,
Lai domas manas iegūtu sev jaunu spēku,-
Es savu mazo, jauko mīlestības sūtni
Ar pilnām saujām skūpstu projām sūtu...
Ir manas domas kaut kur tālu prom,
Tik tālu prom kā romantikas iedvesmotie sapņi.
Vēl priekšā nakts un garumgarā diena,
Bet sirds jau laimes priekšnojautās trīs...
Es puķēm kaut ko klusu čukstu,
Tiek mazam bērnam vairāk glāstu.
Diez kāpēc es to visu stāstu?
Ja acis zvaigžņu pielijušas
Un lūpas skūpstu piebirušas
Tad nevaru es tikai sevī noturēt,
To laimību, ko vēlētos sev paturēt.
Vēl sajūtu es tavas stiprās rokas,
Ak Dies` par ko man tādas mokas?
Aiz loga sen jau satumsis
Un rudens skumjas atnesis...
Lai dzīve krāsaināka kļūtu,
Lai mazliet priecīgāka būtu-
Es miljons skūpstu projām sūtu...
.. Kad vēlos atmiņā atsaukt tos mirkļus,
Kad laika ritējums šķita pierimis
Un tavu acu bezdibeņos ienirt uz neatgriešanos,
Kad vēlos sajust tevi kā sevi pašu,
To prātam netveramo, vārdos neizsakāmo izbaudīt,-
Es acis aizveru cieši, cieši,
Pat nemirkšķinot,pat neelpojot,
Lai neaizbaidītu sapņus prom...
Es stāvu pie atvērta loga
Un pāri pilsētas namu jumtiem,
Ko nu jau naksnīgs debesjums sedz,
Es piepeši sajūtu tavu elpu
Un tavu plaukstu siltumu.
Tik ilgotu, tik daudz mīļuma sev līdzi nesošu,
Atmiņas par kuru modina nemiera garu manī,
Kurš vajā mani dienām cauri ejot
Ar savu vienīgo, mūžīgo jautājumu-
Kad atkal satikšu es tevi... |
