par

visas tās ikdienas, visi tie mirkļi

kuros mēs slāpstam pēc saules

ir tik līdzīgi sev un citiem

un nemaz neapkaunas

bet mēs klīstam pa mežrožu biezokņiem

rudzu laukos skaitam vārpas

strautu dibenos audzējam akmeņus

stāstot, ka mums patīk krāces

bet tās vienādās bezsaules ikdienas

bet tie vienādie bezsaules mirkļi

seko mums visās mūsu klīšanās

un nemaz neapkaunas

bet mēs spītīgi kalnus būvējam

purvu akačus daram staignus

un tik ļoti jūtamies aizņemti

ka neredzam debesīs sauli

tikai sūdzamies, tikai apraudam

katru bezsaules pelēko mirkli

kuri sildoties saules maigumā

seko mums un nekaunas mirdzēt