Svētdienas paģiras. Nelabots, jo rakstīju sev.

Lābdien : )

Kaut kā nerakstās, bet es mēģināšu rezumēt kaut kādas manas dzīves norises un pārmaiņas.Ja es satiktu sevi pirms gada, droši vien sev nepatiktu. Skatītos nosodošām domām un izklaidīgu sejas izteiksmi. Ko es sev teiktu? Lasi, bērniņ. Un meklē sevi. Kaut arī es patiešām maz lasu arī šobrīd. Droši vien vajadzētu. Muļķīgi, tie pat nav vārdi, kuros gribas ieklausīties. Laikam jau tas ir tas vecums, kad maksimāli daudz enerģijas jāvelta tam, lai sevi iepazītu, un, ja veiksies, varbūt izdosies atklāt sevi no jauna, un, ja pavisam pavisam paveiksies, pat noskaidrot savus dzīves aicinājumus un aizrakties līdz būtībai. Are You Watching Closely? Kad sāc kaut ko saprast, interesanti ir tas, ka rodas spēcīga vēlme aizbēgt, liekas, ka šī nav īstā vieta, ka Tu esi radīts kam citam, ka cilvēki Tev blakus nav īstie. O jā, cilvēki, kā viņi sāk nepatikt.. Vismaz tie, ko Tu pazīsti. Pēkšņi viss liekas bez jēgas un satura, tāds riktīgs sēklis. Ir jau labi braukt, jo tur Tu intensīvāk uzzinātu ko par sevi un pasauli, bet tas vien, ka esi šeit, jau nozīmē, ka tas nav nejauši. Tieši šeit Tev ir jābūt. Tieši tieši tagad. Tieši tādam. Jo Tu to esi gribējis. A ko nu? Un nevajag braukt uz Āfriku bērniem palīdzēt, tepat ir darba pārpārēm.Un nevajag Tev taisnus matus, jo tad gribēsi lokainus. Burvīga ir pasaka par puisīti un burvi, kas viņam pasniedza kamoliņu, ko attinot var tīt uz priekšu laiku. Tā kā viņam ātri viss apnika, viņš attapās, sirmu galvu, bez zobiem, bērni sen aizbraukuši kur kurais, pats atraitnis un visnotaļ izmisis. Bet oh you lucky lucky bastard, kā Tev paveicās satikt to pašu tantiņu un saņemt tādu bonusu, kā atgriešanos viņu pirmajā tikšanās reizē un iespēju savu dzīvi izdzīvot.

Un lai zilonis paliek džungļos un lai tā ķirzaka skraida pa kokiem ne pa riteni krātiņā. Varbūt ainavu arhitektūrai vajadzētu būt savādākai, kāpēc vajag to persiku tur spiest tai stūrī un tīt autiņos uz ziemu. Tev tak putniņš neatlidos un neizkakās milzīgu persika kauliņu tai dārzā. Kā pēc tik daudz laika tam, kas mums nav vajadzīgs? Tikai ar nezināšanu te nepietiek, te ir kas krietni briesmīgāks – negribēšana noskaidrot. I tā Tu dzīvo kolbā un vecumdienās uz to visu atskatoties, atskārsti, ka otras iespējas Tev nebūs un sajūc prātā, tipiski sagādājot krietnas klapatas radiniekiem. Kaut ko fundamentālu gan esmu sapratusi. Pati būtība ir dzīvot citiem, vienalga – smīdinot, pabarojot, iemācot, vai pieturot. Tas ir pats pats. Ja nē – ēd, kakā, guli, ēd, kakā, guli, mirsti. Vēl. Lai to darītu pēc iespējas profesionālāk, jāstrādā ar sevi, sasniedzot drosmi, gribasspēku, pazemību, koncentrēšanos. Pilnīgu kontroli pār savu kolosālo prātu, ķermeni un garu. Un māksla ir to apvienot ar savu dabisko es, nenonākot pretrunās ar sevi. Un paralēli attīstībai (nevienam nav izdevies sasniegt pilnību, esmu droša) trenēt labestību un iemācīties darīt, runāt, ēst, ķemmēt, rakt, žāvēt un gulēt ar visu savu dvēseli. Nu ja, varbūt ko piemirsu, bet it kā nekas stipri vairāk nav vajadzīgs. Jā, esi atklāts, īpaši, ja kāds tiešām klausās tajā, ko saki, vai vēro, kā uzvedies. Nekautrējies būt kails, tajā nav nekā erotiska vai pazemojoša. Un vēl. Tu esi pati pilnība.