tāda kā davanu diena, vai?

ja jau par dāvanām, tad lai arī mana artava. kas tad vispār ir dāvana? tāpēc, ka pieņemts kaut ko dāvināt? tāpēc, ka vajag? tāpēc, ka tam viņam trūkst? nē, dāvina tāpēc, ka gribas dāvināt. viss viens, cik tas dārgi vai lēti, pēdējā brīdī gādāts vai sen sameklēts un glabāts Notikumam. galvenais, kādas emocijas tas raisa tam, kam dāvina ...

es, kā reiz, arī saņēmu kādu dāvanu, pagājušajā nedēļā. tā bija Dāvana!! tik pārsteidzoša, jo negaidīju. tik emocionāla, jo nebija būtiska iemesla - ne dzimšanas vai vārda dienas, ne izlaiduma vai darbasvētku, ne kāzu gadadienas, ne miršanas/dzimšanas fakta, bija tikai Brīvdienas. :) dāvana bez praktiskas nozīmes - ne veļasmašīna, ne blenderis, ne telts vai keramikas bļoda vai krūze, arī ne kažoks vai Loubutin kurpes, pat ne grāmata ... tātad, nekas, kam var piedēvēt vajadzības izteiksmi. un arī ne gredzens, lai pārprastu dāvanas nozīmi. tikai sudraba krustiņš ... :)

cilvēks, kas to dāvāja, ar visām ķermeņa šūnām juta, zināja, kas man vajadzīgs. kāds simbols, kam trauksmes brīdī ar kreiso roku pieķerties. kā pie salma slīcējam, kā pie zariņa krītošajam. tajā vietā pirms tam bija kāds cits simbols. mazs un nemanāms citiem, tikai svarīgiem cilvēkiem nav nekā nesvarīga, maza vai nepanāma, bet tas saplīsa.

un nu man ir vēl spēcīgāks simbols par iepriekšējo, un ļoti svarīga cilvēka dāvināts ...

viss ir mūsos pašos, ja nezinām, ko cilvēkam dāvināt, tad varbūt labāk nevajag vispār. liekas dāvanas nes liekuma sajūtu, novāļājas, neder, nenoder, nenēsājas, nkājas.