Ietinos savis garajos matos un aizvēru acis, sapņaini iztēlojos kā eju pāri milzīgai pļavai, te zied rapši, te griķi, te arī rudzu vārpas rokas skrāpē, kā bērnībā, kad laika nesavaldīta padevos bezmērķīgos ceļojumos, mežu noslēpumainības reibināta, grāvju nātru sadzelta, brīva un viena, tāpat tagad - tikai sapņojot, tāpat brīva, bet ne viena - vientuļa gan, kā bērnībā, kad neviens mani nesauca mājās, kad pārnākot, mani soļi uz trepēm bija vienīgie, asaras neviens neredzēja un kliedzienus neviens nedzirdēja, mānīgi, ja Tev šķiet, ka bija miers - tas nekad nav bijis, bet es joprojām to ļoti vēlos, lai man nebūtu vairs jāskumst, paliekot vienai.
|
