|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Kuminjsh, 28-06-2011 10:17 |
|
2 72 |
Divi stāsti par vienuNo 2009. gada arhīviem.
.
17.08.2009.
Iekāpu 15.troļļukā un gandrīz nokritu no biezā gaisa. Tur visā savā godībā sēdēja "Leningrad" tantuks. Tajā pašā ierastajā mētelī, kas viņai allaž mugurā ziemu i vasaru. Cepures gan šoreiz nebija, šodien viņai galvā bija nospeķota un uz visam pusēm izspūrusi parūka. Un sēdēja viņa tāda ar dzīvi apmierināta uz tā atliecamā krēsliņa salona vidū, izvietojusi apkārt savu bagāžu: kādus 10 Maxima maisus - apaļus piebāztus ar kaut kādām drazām, un neiztrūkstošo urīna smaku, šūpoja kājas un dzīvespriecīgi jautāja: vai šis ir 15. numurs.
Pie tirgus iekāpa kāds tēvocis ap 50 - zolīdi ģērbies, bet visnotaļ erebuš. Un nenoturējās kājās tēvocis un apsēdās uz tiem maisiem, un sāka tantuks saukt spalgā balsī, lai šis ceļoties augšā, jo tur viņai esmot dārgas un plīstošas mantas saliktas, bet tēvocis atteicās celties augšā, ja nu vienīgi viņa pasaukšot policiju, tad gan viņš būšot spiests padoties pārspēkam. Un tantuks vaimanāja par pieaugušiem vīriešiem, kas neprotot uzvesties un sēžoties uz citu cilvēku bagāžas. Un tēvocis murmināja, ka viņš vis esot par biļeti samaksājis un tāpēc viņam esot pilnīgas tiesības sēdēt. Un pirmā neizturēja mollīga kundze, kas tirgus pieturā bija tik izmisīgi ietraukusies trolejbusā, pamanījusi brīvu vietu un (pirms vēl nāss bij saodusi iemeslu, kamdēļ šī vieta ir brīva) pārsteidzīgi apsēdusies tantukam blakus. Tagad viņai kreiso sānu sildīja pēc urīna dvakojošs un iespējams utains tantuks, bet pie kājām vāļājās murmulējošs tēvocis, tādēļ viņa izvēlējās piecelties un pazust salona pakaļgalā. Un nu tēvocis cēlās un sēdās blakus tantukam, un uzsāka viņi dažādas intelektuālas sarunas.
Un, starp citu, runāja viņi par to, ka nosodīt cilvēkus neesot labi, un viņi nu gan to nedarot!;)
.
06.10.2009.
Baiss Notikums Trolejbusā
Es jau kaut kad stāstīju par smirdīgo "Leningrad" tantuku, kurai ar maisu kaudzi nokrāvušamies patīk vizināties 15. trolejbusā. Pie kam tā vizināšanās notiek tādas visnotaļ pīķa stundās, tb ap kādiem 18-19:00.
Un šodien tantukam nelaba liga bija lēkusies, tb viņai bij izdevies iekrāmēt trolejbusā daļu no maisiem, kad duris ļaunprātīgi aizvērušās un trolejbuss ar skubu devies Višķu ielas virzienā. Tad nu tantuks iemetās nākamajā (tb mūsējā) vaimanādama un gaudodama kā tāda nabagmājas komendante pie sieriem netikusi. Pirmais, viņa nokrāmēja atlikušos maisus kaudzē un metās pie šoferīša ar savu bēdu stāstu. Tas nebija nekāds iejūtības kalngals - nemaz netaisījās klausīties, vien uzbrēca: "Ej smirdi mājās! Tūliņ izsēdināšu!" Tad nu tantuks nostājās pie vidējām durvīm, elsa, pūta un šņukstēja un katram iekšā kāpējam atkal un atkal stāstīja Šaušalīgo Notikumu Ar Trolejbusu un Mantu Maisiem un ka viņa tagad dzenoties pakaļ TAM trolejbusam. Ar katru pieturu spriedze pieauga un tantuka vaimanas: "Ah, ah, ja naverna umru!" kļuva sparīgākas. Taisnajā posmā gar sliedēm viņa pat kļuva tik drosmīga, ka sauca pāri visam trolejbusam šoferīša virzienā: "Miļeņkij, davai žmi! Dagaņai! Dagaņai!" Kā beidzās mežonīgā pakaļdzīšanās, nezinu, izkāpu savā pieturā.
.
Es saprotu, ka nav labi smieties par vecu, prātu izkūkojušu cilvēku - mēs neviens nezinām, kā mums ies viņu vecumā, bet nu...;>
|
jazzyy: Pirms vairākiem gadiem es braucu trolejbusā. Nē, varbūt tas bija autobuss, bet tas nav svarīgi. Autobuss tāds pa pusei pilns, pāris vietas brīvas, pāris sievietes stāv kājās, nekā īpaša. Bet tad kādā pieturā iekāpa viņa. Pensijas vecumā, ar kaudzi maisu, grūtu dzīvi nodzīvojusi, kas arī bija redzams un jūtams.
Apsēdās vienā no brīvajām vietām, un, protams, tuvākajā apkārtnē ap viņu palika ļoti maz cilvēku. Runāja viņa daudz un skaļi.
Tad kādā pieturā savukārt iekāpa viņš. Arī pensijas vecumā. Bet ar elegantu mēteli mugurā, rokā portfelis, pats gludi skuvies. Iespējams, nesen bijis pie friziera un, iespējams, smaržoja pēc patīkama odekolona. Nekāda zemteksta nebija - cienījams, labi saglabājies kungs labākajos gados.
Viņa, protams, to uzreiz pamanīja. Uzsizdama ar roku pa brīvo vietu sev blakus, viņa familiāri teica: "Sēdies!"
Kungs samulsa, sekundi paminstinājās. "Nē, paldies."
"Nebaidies, nebaidies," viņa turpināja. "Es nemaz neesmu tik briesmīga, kā izskatos."
Vēl sekunde samulsuma.
"Īsts vīrietis (vai īsts džentlmenis - neatceros, kā viņš to formulēja) nekad nesēž, kad sievietes stāv kājās."
Es zinu skaidri, ka divas sievietes autobusā izkusa - es un viņa. Par pārējām nezinu.
Ko es gribēju ar to pateikt? Vispār jau neko. Vienkārši tik perfektu iziešanu no neveiklas situācijas, pie reizes nopelnot sev bonusa punktus, es bieži neesmu redzējusi. #1 2011-06-28 10:57
Kuminjsh: Patiesam - perfekti!:))) #2 2011-06-28 22:42
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
