Pārdomas tūdaliņisko prazdņiku kinorepertuāra sakarā

Dīvaini... it kā bija teju ne vai tautas svētki, garas brīvdienas vismaz, bet sajūtas ir vairāk, kā nožēlojamas, pat, ja ņemtu vērā korekciju uz postalkoholisko sindromu, tautā sauktu par paģirām.

Sliktāk, kā skatoties kādu pašmāju tā saukto seriālu. Tur vismaz ir skaidrs, kādēļ nāk vēmiens – tas ir skatītāja kauns ir par tiem Aktieriem, kam šādā nožēlojamā veidā jāpelna nauda vismaz zārkam, apraudātājiem un puķēm. Bet vērot pašu neseno vēsturi un tās veiksmes brīžus – un man vēl jājūtas pateicīgam kaut kādiem „sponsoriem”?

Nesaprotu – kādēļ man jājūtas pateicīgam kaut kādam mahinatoram par iespēju vērot sava laika liecības – un kādā veidā vēl būtu jābūt par to parādā?? Sviesc.

Reče nu – skatījos, protams, iekš TV cauruma, klasiku – Emīlu, Vella kalpus utt., nu, vienvārd sakot, visu to, dēļ ko vispār to muļķu āliņģi bija vērts ieslēgt. Un nu izrādās, ka par to, ka mums ir šādas filmas (un iespēja tās skatīties, nu, kaut pāris reizes gadā), man jājūtas pateicīgam kautkādiem mahinatoriem-birokrātiem-plutokrātiem?! Par ko? Un kam?

Sāksim par to „un kam?” Ja ticam tam, ko mumsim lej ausē, sanāk, ka man par latviešu kino klasikas vērošanas iespēju jāpateicas visnotaļ šaubīgai, kaut ar itkā valsts īpašuma vīģes lapiņu piesegtai, finanšu mahināciju kompaškai ar apstrīdamu pārvaldi, esamības vīziju un agresīvu reklāmas kampaņu, kas visnotaļ atgādina sen aizmirstu Laventa kabatas kantorīti, kuru totāla prāta apmulsumā daži arī mēdza dēvēt par banku. Tiesa, šie – nu, no „BB” - vismaz „Avārijas Brigādes” multenēm naudu sponsorēja. Nevis nožēlojamā kārtā atgremoja no svešas valsts iekasētu nodokļu naudas apmaksātas filmas ar tautas cienītu talantu dalību.

„Par ko?”? Nu, te ir atkal interesanta saruna. Kautko noteikti kāds mekšķinās par autortiesībām. Jā, es piekrītu – gan aktieriem, gan režisoriem, gan pēdējai apkopējai paviljonos ir jāsamaksā par viņu darbu. Tikai... kam un par ko, un kurš tad te būs tas maksātājs??? Šitie – šodienējie, vai??? Tad jau krieviem nebūtu bijis jāsametas Artmanes aprakšanai... Šaubos, vai pēc "Cepļa" gadskārtējās demonstrācijas uz 18.11. no autortiesībām sanāks, kaut Eidim uz kapa puķīti nolikt....

A šitie... tirliņi... Interesanti būtu uzzināt, par ko gan man kautkādai šodienas viendienītei – itkāvalsc itkābankai būtu tik ļoti jāpateicas par iespēju skatīt kinomateriālus, kas uzņemti par manu 1979. – 1990. g nomaksāto nodokļu naudu?! Un kādēļ man šo filmu starplaikos vajadzētu vēl vērot reklāmu??? Lai arī "šaufeles` būvēja tankus, viņi arī kultūrai naudu vismaz iedalīja, nevis tautiski, demokrātiski un prasti aprija un... nujā, naturālisms atkal panesās...

P.S.

Mjā, es te nesen nejauši uzzināju – 91.-93. gadā no Gosfiļma u.c. fondiem bāleliņi tūdaliņi varēja pievākt visu savu Rīgā ražoto filmu oriģinālus – gan „Teātri” un Brenča krimiķus, gan „Purvā bridēju” un „Zvejnieka dēlu”, gan pašu plauktos iecenzētās noraktās filmas (tie niknākie cenzori jau vienmēr bija pašu censoņi!) – un turklāt par baltu velti, vajadzēja tikai nokārtot izņemšanas papīrus un nodrošināt transportu. Varētu skatīties kauč vai 3x dienā...

Nujā, tolaik jau bija citas vērtības, nācijas atdzimšana utt., un kultūras dižgariem, tostarp Maestro, kurš tieši atbildēja par kultūru, tas laikam nešķita svarīgi... Laikam jau vajadzēja ar joni ieintegrēties Eiropā un Goļivudā, norakt un izpārdot to, kas nu bija ticis mantojumā... Nekā personīga, gan jau mazāki gariņi mājokļus sev garantēja... ar tautiskumu piesedzoties.

Nez, kā šiem - un dižgariem jo īpaši - ap dūšu ir šodien, kad nekā cita, kas spētu likt būt lepnam vismaz par ko nebūt pašu sastrādātu, vienkārši aprori nevar būt, jo nespējam – un, bīstos, arī nespēsim – saražot kaut attālu līdzvērtīgas lietas???

Nez, kāda ir sajūta, skatoties mākslas darbus, kurus pats esi nozadzis savai tautai??

Droši vien, ka pofig.

P.P.S.

Nu ko, nožēlojama valsts, nožēlojama tauta un neapskaužams liktenis. Analfabētu un vergu bars. Ko nespēs izandelēt, to nories un apraks. Domu lidojums – apmēram tādā pat līmenī, kā nule gauži apsmietā valodiņa vienas prastas tirgussievas – siļķu mātītes vēstulē itkā zaglēnam, itkā dižam politiķim. Uz katru teikumu vidēji 5 rupjas kļūdas. Uz katru gadu „neatkarības” – droši vien savas 500, tikai ne valodā, bet dzīvē. Garīgi, morāli un finansiāli Getliņi. Nožēlojami. Jūtos kā apdirsts. Un neko tur nevarot darīt, vismaz mans kaķis tā apgalvo. Izskatās, ka būs vien jātic.

P.P.P.S. Igauņi esot pirmie attīstīto valstu vidū, rēķinot kultūras un mantojuma finansējumu „uz vienu seju”.