19.06.2011.

Bija rīts un uzlēkusī saule kaisīja dzirkstošu zeltu pār rāmās jūras vilnīšu krokām.

Jūdzi no krasta ūdenī šūpojās zvejas laiva, un pa gaisu zibenīgi aiztraucās vēsts Brokastotāju Baram, līdz tūkstošiem kaiju, cita citu apsteigdama, saskrēja cīnīties par ēdiena druskām. Bija sākusies jauna, rosības pilna diena.

Bet krietni attālāk, viens pats starp laivu un jūras krastu, Džonatans Livingstons Kaija mācījās lidot. Simt pēdu augstumā viņš nolaida lejup tīklotās pleznas, izslēja knābi un centās saglabāt smeldzoši grūtu spārnu un muguras izliekumu. Izliekums nozīmēja, ka lidojums būs lēns, un viņš samazināja gaitu, līdz vējš kļuva par čukstu viņa sejā, līdz okeāns lejā gandrīz apstājās uz vietas. Dedzīgi koncentrēdamies, viņš samiedza acis, aizturēja elpu, piespieda sevi… izliekties… vēl… mazdrusciņ… vairāk… Tad viņa spalvas sabozās, viņš apstājās un krita lejup.