par cilvēka dabu

Lielākā daļa cilvēku naivisma periodu pārdzīvo jaunībā & pēc tam ar gadiem apaug ar "čaulu", kļūst ciniskāki, praktiskāki, vairāk domā par piezemētām vērtībām. Nu, man laikam ir otrādi (ne velti pavisam nesen saņēmu pārmetumu, ka man nav PAREIZĀS vērtības dzīvē). Arvien mazāk mani interesē, kāda kuram mašīna, māja, cik "kruti" draugi & drēbes (tas viss likās MEGA svarīgi 18 gadu vecumā :) ). Bet stāsts ne par to. Stāsts ir par motivāciju. Un par kādām attiecībām, kas beidzās jau gana sen. Ir cilvēki, par kuriem nevar teikt nevienu sliktu vārdu - prātiņš savā vietā, audzināšana, šarms, jā, arī sirds it kā pareizajā pusē novietota, - atliek tikai cienīt & mīlēt, vai ne? :) Bet... "kaut kur it kā, kaut kā pietrūkst.." Vai arī šis "kaut kas" ir apaudzēts ar tik biezu čaulu, bruņām, ka pats vairs neatceras, kur tā manta meklējama. :) Redz, ja es kādam piezvanu & saku, - zini, šausmīgi gribas seksu, brauc šurp... :D un viņš ir klāt pēc 5min, tas manā izpratnē ir ļoti labi & apsveicami. :D BET! ja es zvanu šim pašam cilvēkam un saku, - man ir ļoti slikti, vajag ar kādu parunāt, sapīpēt & uz pleca paraudāt, brauc šurp.... bet viņam ir svarīgākas nodarbes... tad manā naivajā prātiņā šīs attiecības ir KAPUTT! :) Un nav nozīmes, cik skaisti, bieži, daiļrunīgi tiek apgalvots, ka cilvēks ir man bez gala pieķēries. Darbi runā skaļāk par vārdiem. Vienmēr. :) Un es PĀRĀK sevi mīlu, lai samierinātos ar kaut ko mazāk, nekā vēlos. Tikai, atšķirībā no tā, kādā kontekstā šī frāze parasti tiek lietota - tas, ko vēlos, ir kaut kas pavisam nemateriāls. :)