|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Ariadne12, 11-06-2011 20:33 |
|
52 |
Viena diena manā mūžā..... šī bija pirmā dzimšanas diena 20 gadu laikā, kuru nesvinēju kā mamma, kā darba kolēģe, kā virtuvē sasvīdusi rosolu griezēja un pīrāgu cepēja, bet -- vienkārši kā sieviete.Kā gribējās būt tādai - kaut vienu dienu mūžā, justies lutinātai, skaistai, gaidītai.
Tā man apsolīja un tā arī notika. Saule, ezers, vīns, zemenes... nē, zemeņu nebija, visskaistākais saulriets, vis vis vis.. Tā bija diena, kuru atceras, kuru neaizmirst. Tas bija skaisti..Kaut arī zinu, ka tas tikai vienu dienu. Ka tā ir laimes ilūzija. Ka turpinājuma nevar būt un nebūs. Ka jau pirmdien atkal sāksies katorgas darbs no lēkta līdz rietam...Bet vienu dienu, Dievs, lielais un daudzi daudzi maziņie, smilgu un pīpeņu dievs, sienāžu un ezera dievs, kaut vienu tu man piešķīri. Kaut gan zinu, ka pēc tam jau rudens... Un tik tiešām, šorīt no vasaras vairs ne vēsts, auksti un pelēki līst...
"Tu neesi sieviete ikdienai..." Laikam tas ir visskaistākais ... un vissāpīgākais, ko ir nācies dzirdēt no vīrieša. Jo tas nozīmē, ka ikdiena šai sievietei būs vēl smagāka, nekā citām. Ka tāpat vajadzēs ikdienu nest pašai un nebūs neviena pleca blakus, kas teiktu - dod, es gabaliņu panesīšu tavā vietā. Ka tāpat turpināsies smagās bezmiega naktis un sāpes. Jo dzīve nav tikai svētki.Vai labāk nav tomēr būt ikdienas sievietei, smagai, pelēkai, mazliet apnicīgai, brīžiem sūrai un rūgtai kā alksnene, taču... vajadzīgai ik dienas. Kā maizei, kā dienišķai maizei. Šīs sievietes pamet, lai uz kādu brīdi pabūtu svētdienā un atkal pie viņām atgriežas. Apskaužu viņas! |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
