..laiks

Kā Jaunsudrabiņa tekstos - vasaras rīti un vakari tik nežēlīgi skaisti, ka elpa aizraujas, skats aizkavējas.

Ates muzejā - patiešām senlaicīgas sajūtas. Cilvēku dzīves apstājušās kādā šūpulī, arklā, kuļmašīnā, austajā segā - kāds tam visam ir pieskāries, kāds to visu ir lolojis un - aizgājis nebūtībā. Viens puisis blakus teica: Tāda ir cilvēka dzīve, esi-neesi, kāpēc lieki par visu šūmēties!

Nuja, laiks ir tas, kurš nekad nevienam neko nepiedod un nekad nevienu nepagaida.. Bet vasara ir skaista. Ar karstumu un odiem.