Vēl viss ir ....Par visu, kas manī labs, man jāpateicas vīrietim. Es nezinu...khmm...bet varbūt zinu...., kur viņš pašlaik atrodas un kuru izplatījuma daļu rada. Es vienkārši un mierīgi esmu orbītā, kurā viņš mani uznesa, un tur rāmi staroju, degu, mirdzu. Parasta, lēni degoša un atdziestoša zvaigzne starp citām tikpat mirstīgām zvaigznēm. Cilvēki, kas nonāk manā tuvumā ( jo ārpusē es esmu cilvēks, kā mēs visi, degšana ir iekšējs process, kas notiek ne ar visiem), saka, ka te esot karsts. Lai pierod, jeb attālinās. Es kvēloju tik saudzīgi, cik spēju. Man taču jābūt redzamai. Citādi mans vīrietis nejutīs, cik spēcīgs Radītājs viņš ir. Bet viņa pienākums ir atbildīgs. No viņa prāta spējām un radošuma izriet pasaules kvalitāte. Tāpat kā no manas spējas kvēlot un mīlēt izriet pasaules siltumspēja.
Viņam man jāpateicas par Partnerības iespēju, pār kuru savukārt stāvēja citas lielas, gudras un spēcīgas zvaigznes, Tā bija nolemta, notika, mēs paspējām....piedzimt, nenokavējām uz sastapšanos, un, nobijušies un bikli savā cilvēciskajā neveiklībā, tapām. Mūžīgā acumirklī.
Vispirms Tu man mācīji mīlēt. Ne jau tikai Tavu ķermeni, bet visas lietas, ko Tu pazini, un kas arī man nebija svešas, es vēlreiz vērtēju caur mūsu partnerības siltumu, caur Tavām vērīgajām acīm, ar Tava vīrišķā saprāta rūpību. Sieviete nespēj redzēt un apjēgt tik precīzi, kā vīrietis; es vienmēr biju nedaudz izklaidīga, manu uzmanību aizņēma siltuma kamoli, kas ritēja visapkārt, bet visbiežāk tie bija manī pašā, es tajos pinos un klupu, ne vienmēr redzēdama apkārt esošo tik skaidri kā Tu. Tad Tu mani pieturēji, apklusināji manus iekšējos strāvojumus un pavērsi mani kādas konkrētas detaļas virzienā. Es brīdi stāvēju Tavu roku un uzmanības siltumā, tad ieņēmu sevī to, ko man varēji parādīt vienīgi Tu. Un tad es rādīju Tev, kā tas atdzīvojas, pulsē, atsilst, kā kļūst dziļāks, neizprotams un brīnumains, kad es to atritinu ar saviem sajūtu kamoliem. Jo es biju Tevī un Tu manī. Tas visai apkārtnei, norisēm un pat cilvēku sejām piešķīra īpašu siltumu un starojumu. Vēl viss ir .... Zvaigznes ir pirmās, ko ieraugu aiz Tevis. Un izmantoju izdevību tās samīļot.Alkstot samīļot Tevi:) Es nezinu, kas esmu...Tev.... Jo Tu mani vēl tikai sacer. Ķermeņi sazinās. Tie pazīst, atzīst..alkst....tiecās.. un nosaka saprātam neaizsniedzamos līmeņos. Attapusies no Taviem glāstiem, es raugos debesīs... un ļauju sevi glāstīt zvaigznēm. Siltuma kamoli visapkārt, es ritu un plūstu. Tu manī esi atplaucējis neparastus ziedus, es maldos sajūtu dārzos, reibstu no smaržām, iekšeji...dejoju un smejos. Tad Tu mani pasauc. Brīdi stāvu Tavā siltumā. Klausos Tevī.
Augums redz un jūt tik patiesi. No šīs klusās, neredzamās ziedēšanas var starot veselu..mūžību...vai pat divas...
Pazemīga un maiga es izrietu no Tevis, aizplūsmoju pasaulē ļāvīga un glāsmaina kā zīds, glābiņš ir manī un mierinājums. Pavadu Tevi ar skatienu..... Tu dosies prom. Sastapt savus maldus, piedzīvot..ikdienas melus, baudīt godkāres rūgteno garšu. Tu noskūpsti...sievieti, kura vēl rit Tavās dzīslās, un jūties tik varens, it kā pasaule jau piederētu Tev. Tevi gaida citas..., iesmaržotiem klēpjiem, citu dāmu saltais un melīgais..koķetums, intrigas un sāncenšu naids. Tomēr tas ir Tavs ceļš. Tu vari maldīties droši. Es esmu. Un gaidu. Tu nenāc. Tad aizlūdzu par Tevi mēnesim....un Tu nāc....Zini....tas Tev zināšanai... Rīta gaismā Tu esi skaists ....un es smaidu Tevī lūkojoties.... Tu mani paņem klēpī ...maigi un saudzīgi. Es veros, veros bezgalīgi, līdz debesis plūsmo caur klēpi, bet Tu nepārstāj būt, tumsa aiz tumsas pašķiras manī, gaisma aiz gaismas šķiļas, es atpakaļ lūdzos, lūdzos pie Tevis, bet Tu turpinies vēl, bez gala un malas, es izplatos Tevī, līdz pati sev aizmirstos, es plešos un neesmu vairs es. Esmu gulējusi zvaigžņu klēpī un šņukstējusi par visu notikušo starp mums un nenotikušo, kas savās izpausmēs ir vēl skaistāks. Esmu ļaunojusies uz Tavām sievietēm.... Tomēr mans ļaunums nebija īsts....es mācos samierināties...pieņemt to visu ..kas Tevī bijis...ir...un vēl tikai būs:) Esmu...patiesi....īsta...ar Tevi....un pasaule...ap mums....ir...brīnumaina..... |
