|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| liancite, 27-05-2011 09:44 |
|
4 73 |
Kad mēs satiekam kādu cilvēku un iemīlamies, liekas, ka mūs atbalsta visa pasaule. Šodien, saulei rietot, es to piedzīvoju. Bet, ja kaut kas misējas, pāri nepaliek nekas! Ne gārņi, ne mūzika tālē, ne mīļotā lūpu garša. Kā gan tik ātri var izgaist skaistums, kas vēl pirms mirkļa plauka pilnos ziedos? Jā, dzīve ir strauja un nežēlīga: tikai dažas sekundēs tā iegrūž cilvēku no debesīm ellē.
Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt.
Neviens nevienu nepazaudē, jo neviens nevienam nepieder.
Īsta brīvība nozīmē- zināt, ka tev ir vissvarīgākais pasaulē un tai pašā laikā tev tas nepieder.
Kaislība. Ar to var izteikt divu cilvēku tikšanās skaistumu, tādas tikšanās, kas izsit pamatus zem kājām. Bet tas nebūt nav viss. Šis vārds ir satraukums, kas mīt negaidītajā, kas mīt gribā rīkoties ar degsmi, pārliecībā, ka tūlīt piepildīsies kāds sapnis. Kaislība sūta signālus, kas palīdz atrast ceļu dzīvē,- mans uzdevums ir atšifrēt šos signālus.
Laimīga diena- tas ir gandrīz brīnums.
Cilvēciskās būtnes dižākais mērķis ir tiekties pēc augstākās mīlas. Mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks. Visums ļauj mums just vienīgi tad, kad mums ir kāds, ar ko dalīties jūtās.
Cilvēkam, kas ir tev līdzās, jāļauj izvēlēties. Nekad neaizmirsti par šo cilvēku..
Cieņas apliecinājums cilvēkam, kas ir līdzās, aicinājums saprast, cik man svarīgi atrasties viņam līdzās. Tagad viņam pieder maza daļiņa no manis, ko esmu atdevusi no brīvas un piepešas gribas.
Manā dzīvē ir daudz neskartu vilcienu un viens no tiem ir mana sirds. Es ar to spēlējos tikai tad, kad pasaule izlika sliedes, un ne vienmēr tas bija piemērots brīdis.
Visas svarīgākās tikšanās dvēseles izkārto jau laikus, vēl pirms fiziskās saskarsmes. Parasti šādas tikšanās notiek, kad esam nonākuši līdz kaut kādai robežai, kad emocionālajā pasaulē atliek vien nomirt un augšāmcelties. Tikšanās ir noliktas un gaida tevi, diemžēl lielākoties mēs izvairāmies no tām.
Mēs visi protam mīlēt, šāda dāvana mums piemīt no dzimšanas. Ir cilvēki, kas to dara tiešām labi, bet lielākajai daļai mīlēt jāatceras, jāiemācās no jauna. Un visiem bez izņēmuma būs jādeg pagātnes emociju sārtā, jāatdzīvina prieki un bēdas, kritieni un atgūšanās, līdz kļūs saskatāms pavediens, kas rodams ikvienā jaunā tikšanās reizē un rāda pareizo ceļu. Jā, šāds pavediens eksistē.
Kaislība cilvēkam atņem spēju ēst, gulēt, strādāt, un tu nekur nevari rast mieru. Daudzi no tās baidās, jo kaislība sagrauj savā ceļā visus vecos priekšstatus. Taču neviens negrib radīt haosu savā pasaulē. Tāpēc daudzi cilvēki iemācās cīnīties ar šīm briesmām, viņi spēj saglābt savu trūdošo namu. Tie ir savu laiku nodzīvojušu lietu inženieri. Citi ļaudis domā pilnīgi pretēji: tie atdodas kaislībai bez domāšanas, tie cer, ka šī kaislība atrisinās visas viņu likstas. Visu atbildību par savu laimi vai visu vainu par iespējamo nelaimi tie uzkrauj otra cilvēka pleciem. Viņi allaž staigā dažus centimetrus virs zemes, kad noticis kaut kas brīnišķīgs, un bezpalīdzīgi nokar galvu, kad kaut kas negaidīts sagrāvis viņu sapņus. Turēties pa gabalu no kaislības vai akli atdoties tai- kas tavu dzīvi posta mazāk?
Cilvēka dzīvē vissvarīgākās ir tās pieredzes, kas viņam sagādā galējas sajūtas. Tikai tā mēs kaut ko iemācāmies, jo tas prasa no mums visu mūsu drosmi.
Mēs iepazīstam sevi, tikai iepazīstot savas galējās robežas.
Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies.
Kam ir dota spēja just, zin, ka var gūt baudu arī nepieskaroties otram cilvēkam. Svētās dejas soļus spēj veidot arī vārdi un skatieni.
Katram cilvēkam ir sava vēlēšanās, un tās vārdā viņš dzīvo. Tā ir daļa no viņa dvēseles bagātības. Vēlēšanās kā emocijas var kādu atgrūst, bet parasti tā atved pie tevis īsto cilvēku.
Aprunāšana vēl nevienu nav nogalinājusi, tā ir jebkura veiksmīga cilvēka dzīves sastāvdaļa.
Visstiprākā mīlestība parasti ir tā, kas nekaunas sava vājuma.
Sāpes nedrīkst konkretizēt, nedrīkst tām piešķirt kāda cilvēka vārdu un nepārtraukti domāt par viņu.
Kopš mūs izraidīja no paradīzes, mēs vai nu ciešam, vai liekam ciest, vai arī vērojam citu cilvēku ciešanas.
Ciešanas, kurām bez bailēm esi ieskatījies acīs, ir biļete uz dvēseles brīvību.
Lai valdītu pār dvēseli, vispirms jāiemācās valdīt pār miesu.
Nedrīkst baidīties no okeāna, kurā paši esam ielēkuši; bailes izjauc visu spēli. Lai to saprastu, ir jāiziet cauri ellei. Mīlēsim cits citu, bet necentīsimies savu mīļāko pakļaut.
Mēs rakstām grāmatas un gleznojam gleznas- jo negribam un arī nevaram aizmirst, kas mēs esam.
Sirds vienmēr atceras to, ko acis vairs neskata.
Brīdi, kad jāapstājas, pamana tikai retais.
/Paulu Koelju "Vienpadsmit minūtes"/
|
magone_2004: Bet man šorīt, slaukot grīdas, bija jādomā par to, ka ir ostas, kurās nepiestāj kuģi, ir stacijas, kurām garām skrien vilcieni un ir ceļi, kas ieved bezizejā... Jo vara kļuvusi par mērķi un cilvēki par tās realizēsanas līdzekli.... #2 2011-05-27 12:08
liancite: Ikviens, kas jaucas citu likteņos, nekad neatradīs savējo... #3 2011-05-27 12:15
e_rupucis: :( katram savs liktenis... došos arī es savējā meklējumos... #4 2011-05-28 15:41
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
