mans laiks

Maijs ir mēnesis, kurā es jūtos fantastiski, tas ir mans mēnesis. Tas ir laiks, kad visa daba ir saplaukusi un galvu reibinoši zied ievas, bet vēlāk arī ceriņi, kas ir mani sapņu ziedi. To smarža man liek apstāties un vienkārši noreibt, it kā tas būtu kāds mirklis ko nespēju apturēt. Kā arī vēl tas, ka mēdzu meklēt ceriņos laimītes. Tas liekas ir bērnišķīgi un naivi. Varbūt, bet man tas sagādā neviltotu prieku un vēl es ticu, ka atrodot laimīti vēlēšanās piepildīsies. Domu spēkam ir liela vara, to taču mēs visi zinām un varbūt tās arī piepildās, jo es svēti ticu, ka tā notiks. Un parasti es nevēlos neko lielu un nepiepildāmu.Un tad vēl šīs putnu dziesmas, dzeguzes balss, kas it kā skaitot tos gadus kas mums ir vēl atvēlēti. Taču ir skaidrs, ka ne jau dzeguze zina cik gadi mums vēl ir jādzīvo, kā arī nenosaka mūsu maciņa biezumu. Tāpat ir ar pirmo tauriņu, it kā tas vēsta, kāda tad nu būs mūsu vasara. Un tad vēl sāk ziedēt ābeles, sajūta, ka visi debesu mākoņi nolaidušies uz zemes. Tieši maijā visbiežāk sev atzīstu, ka dzīve ir brīnišķīga un pasaule skaista. Tas parasti dod cerību un iedvesmo, tikai šis skaistums jāprot saskatīt.