Dons Migels Rīzs.Mīlas meistars.

Iedomājies, ka tu dzīvo uz planētas , kur visiem ir kāda ādas slimība.Trīs tūkstošus gadu cilvēki ir slimojuši ar šo slimību: viss viņu ķermenisir noklāts ar iekaisušām brūcēm un tās ļoti sāp, kad tām pieskaras.Viņi ir pārleicināti, ka tas ir pilnīgi normāla ādas fizioloģija, jo visi jau pie tā pieraduši. Pat medicīnas grāmatas apraksta to kā normālu ādas stāvokli. Kad cilvēki piedzimst, āda ir vesela, bet triju gadu vecumā parādās pirmās brūces. Līdz pusaudža vecumam brūces noklāj visu ķermeni. Vai tu spēj iedomāties kā šie cilvēki izturēsies cits pret citu?Kontaktējoties , viņiem ir jāsargā savas brūces, tāpēc viņi gandrīz nekad nepeiskaras savai ādai un ja pieskaras kāds cits, tas tā iesāpas, ka cilvēks sadusmojas un pieskaras tavai ādai, lai atmaksātu par sāpēm. Tomēr Mīlestības instinkts ir tik spēcīgs, ka tu maksā šādu cenu par to, lai tikai tev būtu attiecības ar citiem.

Iedomājies, ka kādu dienu notiek brīnums un tu piecelies ar veselu ādu.Veselīgai ādai pieskarties ir lieliski, jo tā radīta uztveršanai. Tomēr tu nedrīksti pieskarties citiem, jo viņiem ļoti sāp, bet viņi cenšas nepieskarties tev, jo domā, ka arī tev sāpēs. Mūsu planēta ir līdzīga: uz tās cilvēki slimo ne ar ādu, bet ar izjūtām. Šī nav ādas slimība bet Bailes izjūtās.

Mūsu planētas cilvēku izjūtas pilnas ar brūcēm un saindētām emocijām. Šīs kopslimības izpausmes ir dusmas, naids, skumjas, skaudība, liekulība un visas citas emocijas, kas liek cilvēkiem ciest.. Visi cilvēki sirgst ar šo slimību un varam pat teikt, ka mūsu planēta ir liela psihiatriskā slimnīca. Bet šī slimībair uz planētas jau tūkstošiem gadu un gan medicīna, gan psihiatrija, gan psiholoģijagrāmatās to apraksta kā dabisku jūtu stāvokli. Veids, kādā cilvēki cits ar citu kontaktējas ir emocionāli tik nepatīkams, ka cilvēki bez objektīva iemesla kļūst dusmīgi uz citiem, , skaudīgi, greizsirdīgi.. Viņiem pat pateikt:”Es tevi mīlu” var šķist biedējoši. Tomēr , lai arī panākt emocionālu mijiedarbību ir sāpīgi, tik un tā cilvēki to turpina: iesaistās attiecībās, laiž šajā pasaulē bērnus. Lai aizsargātu sevi, cilvēki savā prātā izveidojuši aizsargreakciju mehānismus- lielu Noliegumu sistēmu. Cilvēki melo. Paši sev, citiem, pat apjaušot, ka melo, attaisno sevi, lai pasargātu sevi no sāpēm. Noliegumu sistēma ir kā miglas siena priekšā un liedz saskatīt patiesību. Visi valkā sociālās maskas, jo ir pārāk sāpīgi ieraudzīt savas brūces un ļaut tās ieraudzīt citiem.. Noliegumu sistēma ļauj izlikties, ka visi tic tam, ko vēlas par sevi paust. Šīs barjēras celtas aizsardzībai no citiem, taču tās ierobežo pašus – ierobežo brīvību. Ja kāds saka: tu man krīti uz nerviem. Tā nav patiesība, vnk tu esi aizskāris viņa brūci prātā un viņš tādejādi reaģē, jo tā viņam sāp.

Iedomājies, ka tu apmeklē planētu, kur ir brīva, katram citādāka jūtu pasaule, kur nav brūču, nevienam nesāp un visi aktīvi kontaktējas radot savstarpēju laimi, mīlestību, mieru. Tev vairs nav jābaidās būt tam, kas tu esi. Lai ko kāds par tevi teiktu, lai ko darītu, tu to vairs neuztver personīgi, nekas tev nedara sāpes. Tev vairs nav sevi jāsargā. Tev vairs nav bail mīlēt, dalīties, atvērt sirdi .

Fiziskajam ķermenim ir signālu sistēma, kas ieslēdzas, kad ar ķermeni kaut kas nav kārtībā- tās ir sāpes. Arī emocionālajā ķermenī ir signālsistēma, ka kaut kas nav kārtībā- tās ir bailes. Mazs bērns darot jebko, tā izpauž savu mīlestību pret visu,bet tiekot par to sodīts, iemācās baidīties no mīlestības izpausmēm, vēlāk arī no pašas Mīlestības. Tāpat kā clvēki uz mūsu ādas slimību planētas nav vainīgi pie šīs slimības uz sevis, arī mūsu planētas cilvēki nav vainīgi pie tā, ka ir pilni ar emocionālām brūcēm. Neviens nav vainīgs, ka aizvaino citus, tāpēc nav ar to jāmokāsvainas apziņā. Svarīgi ir apzināties šo problēmu Tikai to apzinoties, rodas iespēja sadziedēt savu emocionālo ķermeni. Ja neapzinās, tad turpina ciest no mijiedarbības ar cilvēkiem un paši no sevis- vislaik piesargājoties aizskart savas brūces. Dažreiz tīšām aizskaram tās, lai vainas apziņā sevi sodītu. Bērnībā vēl nebija iekšējā tiesneša un iekšējā upura, kurus apmācība ievada, lai cilvēks sāktu nepārtraukti vērtēt un tiesāt visus un pats sevi.Tā ir programma, ko ieliek bērnā un Tolteki to sauc: Parazīts,Paradīzes čūska. Rodas vēlme būt Pareizam, citisķiet nepareizi, jo nav tieši tādi pat. Vēlme būt pareizam rodas no aizsargmehānisma, kad cenšas pasargāt savu ārējo tēlu, imidžu.Cilvēki ir pilni kā ar indi , tik tikko spēj tikt ar saindētajām emocijām galā- jo iesūkuši priekšstatu par „Pilnību” , kura nemaz neeksistē, mūsu dvēselei , patiesajam es tas nešķiet taisnīgi. Tas izkropļo cilvēka patieso būtību. Nepārtraukti visu noraidot, vainojot, tiesājot, sāk šķist, ka mīlestības nemaz nav. Tomēr neviens nedara pāri tev vairāk, nekā tu pats sev dari pāri, tik , cik tu spēj paciest no sevis , tu pacietīsi no citiem