Par vīru, kas neticēja mīlestībai....

Dzīvoja parasts vīrs, un viņš uzskatīja, ka mīlestība neeksistē. Protams, viņš bija daudz pieredzējis, mēģinot atrast mīlestību un novērojot apkārtējos. Savu dzīvi viņš bija pavadījis meklējot mīlestību, un atradis tikai to, ka tā neeksistē. Visur, kur viņš gāja, viņš stāstīja, ka mīlestība ir dzejnieku un reliģijas izdomājums, lai būtu vieglāk manipulēt ar cilvēku vājajām dvēselēm. Stāstīja, ka īstas mīlestības nav, un tāpēc neviens un nekad nespēs to atrast, lai kā meklētu. Vīrs izlasīja daudzas grāmatas, mācījās labākajās universitātēs, kļuva izglītots un cienījams. Jebkuras auditorijas priekšā, viņa pierādījumi bija ļoti skaidri.

Mīlestība esot kā narkotikas – tā liek Tev justies brīnišķīgi, bet rada spēcīgu atkarību. Tu pierodi un kļūsti atkarīgs, bet kas notiek, kad nesaņem dienišķo devu. Viņš stāstīja, ka vairums attiecību ne ar ko neatšķiras, no narkomāna un narkotiku piegādātāja attiecībām. Tas kuram lielāka atkarība ir narkomāns un piegādātājs kontrolē attiecības. To varot novērot attiecībās ļoti bieži, jo parasti viens mīl vairāk, bet otrs mazāk, un tas tad arī bauda priekšrocības, ko sagādā pirmais, kurš atdevis savu sirdi. Atkarīgais dzīvo patstāvīgās bailēs, ka varbūt nesaņems nākamo mīlestības devu. Viņi domā: „Ko es darīšu, ja viņa vai viņš mani pametīs?”. Šīs bailes liek atkarīgajam kļūt greizsirdīgam un privātīpašnieciskam, viņš dara visu, lai netiktu pamests. Piegādātājs var regulēt un manipulēt ar to, kuram vajadzīga deva - dot lielāku, mazāku vai nedot vispār neko.

Vīrs turpināja: „Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir baiļu pilnas attiecības. Kur ir cieņa, mīlestība, ko viņa sakās izjūtam? Mīlestības nav. Jaunlaulātie visu priekšā dod neskaitāmus solījumus viens otram: nekad nešķirties, mīlēt, godāt un cienīt otru, būt kopā priekos un bēdās, tikai sola un sola... viņi tiešām tic šiem solījumiem. Bet pēc kāzām – nedēļu, mēnesi, dažus mēnešus vēlāk.... neviens no šiem solījumiem netiek pildīts. Ir tikai karš par varu, lai noskaidrotu, kurš ar kuru manipulēs – kurš būs atkarīgais un kurš piegādātājs. Tā pagaist cieņa, paliek tikai aizvainojums un saindētas emocijas. Viņi paliek kopā, jo baidās palikt vieni, baidās no tā, ko teiks citi, un arī paši.” Viņš apgalvoja, ka saticis daudzus vecus pārus, kas nodzīvojuši kopā trīsdesmit, četrdesmit, pat piecdesmit gadus, un bijuši ļoti lepni par tik daudz kopā pavadītajiem gadiem, viņi saka: „Mēs izturējām laulību!”. Viņi izturas viens pret otru, kā pret īpašumu. Visus šos garos gadus viņi pavadīja cīnoties par pozīcijām, kurš kuram pieder, un kurš kuru mīl vairāk. Bet kur ir mīlestība?

Stāstot par sevi vīrs teica: „Tas viss jau man ir bijis. Es vairs nevienam neļaušu manipulēt ar savu dvēseli un regulēt manu dzīvi mīlestības vārdā.” Ar saviem it kā loģiskajiem argumentiem, viņš pārliecināja daudzus. Mīlestība neeksistē.

Kādu dienu vīrs pastaigājās pa parku, ieraudzīja uz soliņa sēdošu un raudošu skaistu sievieti, un kļuva ziņkārīgs. Viņš apsēdās blakus un vaicāja vai varot kā palīdzēt. Liels bija vīra izbrīns, jo sieviete atbildēja, ka raud tādēļ, ka mīlestība neeksistē. Viņš iesaucās: „Tas ir pārsteidzoši – sieviete, kas tic, ka mīlestības nav! Kāpēc Tu tā domā?”. „Tas ir garš stāsts. Es apprecējos ļoti jauna, pilna mīlestības, ilūziju un cerību, ka dalīšu savu dzīvi ar šo vīrieti. Zvērējām viens otram uzticību, bet drīz viss mainījās – es biju mīloša sieva, kas rūpējās par māju un ģimeni, mans vīrs strauji virzījās pa karjeras kāpnēm, tādēļ panākumi un sabiedriskais tēls viņam bija daudz svarīgāki par ģimeni. Viņš vairs necienīja mani un es pārstāju cienīt viņu. Mēs sāpinājām viens otru, un kādā brīdī es sapratu, ka mēs viens otru vairs nemīlam. Bet bērniem bija vajadzīgs tēvs un tādēļ mēs palikām kopā. Nu bērni ir pieauguši un atstājuši mūsu mājas. Man vairs nav iemesla palikt kopā ar savu vīru, jo mūsu starpā nav ne cieņas, ne laipnības. Ja es arī satikšu kādu citu, viss būs tāpat, jo mīlestība neeksistē, un tādēļ es raudu.”

Vīrs saprata: „Tev ir taisnība, mīlestības nav. Meklējot mīlestību, mēs atveram savu sirdi un kļūstam viegli ievainojami, taču atrodam vienīgi egoismu. Mums sāp arī tad, kad nedomājam, ka tiksim sāpināti. Nav nekādas nozīmes, cik attiecību mums ir bijis, vienmēr notiek viens un tas pats. Nevajag meklēt mīlestību veltīgi.”

Viņi bija tik līdzīgi, ka kļuva par labākajiem draugiem. Tā radās brīnišķīgas attiecības, viņi cienīja viens otru, un nekad viens otru nepievīla. Katru brīdi, ko viņi pavadīja kopā, viņi bija laimīgi, jo nebija, ne skaudības, ne greizsirdības, nebija uzraudzības un nebija privātīpašnieciskuma. Viņiem patika būt kopā, jo tas viņus iepriecināja un būdami šķirti viņi ilgojās viens pēc otra.

Kādu dienu būdams tālu prom vīram radās dīvaina doma – varbūt tas, ko es jūtu pret viņu arī ir mīlestība? Tas tik ļoti atšķiras no tā ko esmu jutis agrāk. Tas nav tas par ko runā dzejnieki vai pauž reliģija, jo neesmu atbildīgs par viņu. Es no viņas neko neprasu, un man nevajag, lai viņa ko prasa no manis, es nevainoju viņu savās grūtībās un nesūdzu viņai savas bēdas. Cienu to, ko viņa jūt un domā. Viņa nesagādā man raizes, viņa vispār mani neapgrūtina. Man neskauž, ja viņai veicas. Varbūt mīlestība tiešām eksistē, bet nav tāda, kā mēs iedomājamies?

Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies mājās un pastāstīs sievietei šo dīvaino domu. Kad viņš sāka stāstīt, viņa teica: „Es saprotu par ko Tu runā. Man tāda doma radās jau sen, bet negribēju Tev teikt, jo Tu netici mīlestībai.”

Viņi kļuva par mīļākajiem, sāka dzīvot kopā un bija apbrīnojami, ka nekas nemainījās. Viņi joprojām cienīja un atbalstīja viens otru, un mīlestība kļuva arvien dziļāka. Viņi bija tik laimīgi...

Vīra sirds bija tik mīlas pilna, ka reiz naktī skatoties zvaigznēs, kāda no zvaigznēm sāka slīdēt lejup un drīz bija vīrieša rokās. Viņa mīlestības pilnā dvēsele saplūda ar zvaigzni. Vīrietis bija neizsakāmi laimīgs un steidzās pie mīļotās, viņš ielika zvaigzni viņas rokās, kā savas mīlestības apliecinājumu. Sajutusi zvaigzni savās rokās sieviete mirkli šaubījās – mīlestība šķita tik nomācoša. Tajā brīdī zvaigzne izkrita viņai no rokām un saplīsa miljons sīkos gabaliņos.....

Nu, pa pasauli staigā vīrs, kurš apgalvo, ka mīlestība neeksistē, bet sieviete gaida viņu mājās un lej asaras par paradīzi, kuru mirkli šauboties pazaudējusi...

Kurš no viņiem kļūdījās? Kļūdījās vīrs, domājot, ka var atdot sievietei savu laimi. Zvaigzne bija viņa laime, laime nekad nenāk no ārienes. Vīra laimes iemesls, bija mīlestība, ko viņš sajuta sevī. Sieviete bija laimīga par mīlestību, kas nāca no viņas. Tiklīdz viņš padarīja viņu atbildīgu par savu laimi, tā zvaigzne saplīsa, jo sieviete nevarēja būt atbildīga par vīrieša laimi.

Lai cik ļoti sieviete viņu mīlēja, viņa nekad nevarētu darīt vīrieti laimīgu, jo nekad nevarētu zināt, kas notiek vīra dvēselē, nevarētu zināt viņa cerības un viņa sapņus. Ja Tu savu laimi ieliec cita rokās, otrs to agri vai vēlu salauzīs vai aiznesīs projām. Laime var nāk tikai no mūsu būtības, un būt mūsu mīlestības rezultāts. Tā ir kļūda, ko vairums pieļauj jau pašā sākumā. Mēs meklējam savu laimi partnerī, bet tā tur nekad neatrodas.

(D.M.Rīzs)