No ugunskurakurinataja dg.

Pat bail iedomāties.

Kā cilvēki dzīvoja agrāk.

Kad neviens nevienam nesekoja.

Tā stulbi - Tu dzīvo un neviens, izņemot mammu, klasebiedru Juri, sievu un kaimiņieni, nezin, ka Tu dzīvo un kā Tu dzīvo. Un kāpēc Tu dzīvo, bet pieņemu, ka to nezini Tu pats. Tikai komentētāji.

Tagad, piemēram, var uzzināt, ko visi izsekojamie ir ēduši brokastīs. Detalizēti. Ar visām bildēm. Ko viņi domājuši tajā laikā. Varbūt kāds brokastojot ir atradis ko jaunu internetā un ielicis linku uz to. Tad, stumjot ģīmī desu maizi, var novērtēt binladena līķa fotogrāfiju, un saprast ko dara apsargi Rjazaņā.

Galvenais, neko nepalaist garām.

Regulāri pārbaudīt savu virtuālo tēlu pastkastes un sekotāju komentārus. Būt vienlaikus visur - tviterī, feisbukā, linkedinā, draugos, vordpresā, oho un odnoklasniki.

Starp citu zemeslode vairs nav apaļa. Nu vairs ne. Tā ir četrkantīga, jo ir iebāzta ekrānā. Tu arī esi tur. Skraidi ar savu desumaizi gar procesoriem un vadiņiem kopā ar visiem pārējiem. Tur ir viss. Visa Tava dzīve.Tev nav vairs nav jēgas dalīties ar atmiņām, jo ar tām jau visi ir iepazinušies. Un nevienu neinteresē Tevi satikt, jo par Tevi viss jau ir zināms. Un Tev ar par visiem.

Tas ir tik interesanti un aizraujoši. Būt kastītē.