DKW: Reti kuru cilvēku nesuģestē skats, kurā nav redzams neviens no sugas brāļiem. Ja tas vel ir brīdī, kad vēders ir pilns, bāka līdz malai ar degvielu (varianti - zirgs, ēzelis, kamielis, suņi paēduši, padzirdīti) un no tavas ne/ierašanās kaut kur ātrak vai vēlāk nekas nav atkarīgs, tad to sajūtu varētu jau raksturot kā eiforiju. Tu vienkārši skaties..., skaties un izbaudi kā askētiskā harmonija kaut uz brīdi, bet tomēr ienāk tevī... un tu ieej viņā. Svēti brīži! Cilvēks Urbanus šo sajūtu jau ir iemācījies noķert no tukšas ielas vai laukuma skata. Fotogrāfi ar pasaules vārdu pieliek lielas pūles, lai noķertu tādu skatu nekad neguļošajās megapolēs. Tās ir ilgas apstāties un nesaņemt buferi dibenā vai nepacietīgu signāla skaņu 1/100 sekundes daļu pēc zaļās gaismas iedegšanās luksoforā.