Dzīvē viss mainās...

Dziesma...

Dziives tramvajs

Pagātne atstāta aiz muguras un salauztās sirdis, manas un svešas. Šķiet, ka pret to visu esmu ieguvusi imunitāti, vairs nekas man nespēj izsaukt sajūtas, ne labas , ne sliktas. Ja nu vienīgi kāds mani atceroties, vairs netic nekam un nevienam. Bet neuztraucies, mīļais, man arī šādi cilvēki bijuši dzīvē un ne viens vien.... Piedod, aimirsti, palaid un sāc beidzot dzīvot šieit un tagad! Tas tagad jau nenozīmē, ka visi jamet pār vienu kārti. Vienkārši tāda ir un paliek dzīve, kaut ko tā paņem un kaut ko iedod vietā, nebeidzamais aplis. Kāds izvelas kāpt un kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kāds ir pilnīgi naivs un neredz kas notiek patiesībā vai vienkārši to negrib redzēt. Dažreiz ir veselīgi, ka kāds Tev liek just, dara Tev pāri, tad Tu pa īstam saproti, ka esi dzīvs. Man šādas situācijas ir likušas padomāt, saprast, izvērtēt cilvēkus, sevi, pārvērtēt savu vērtību skalu, saprast ko es patiesi gribu un kā. Un beidzot mani nebūt nebiedē vientulība, jo piedzimstam mēs vieni un arī nomirstam vieni. Šobrīd, es šiem pāris cilvēkiem, kuri ir man nodarījuši pari, varu ar smaidu pateikt, paldies, par to, ka viss notika, tā kā tas notika, esmu kļuvusi gudrāka, pateicoties konkrētajiem cilvēkiem un situācijām.

Mums vajadzētu otru mūžu, lai izteiktu visas atjausmas un šaubas, kādas mūsos uzvirmina dzīve!