Kucēna vēstule īpašajam zēnamEs nezinu kāpēc nomainījās manas mājas saimnieki, bet cilvēki, kuri tagad dzīvoja šeit acu galā neieredzēja suņus. Man blodiņa nedēļām bija tukša, taču ķēde ap kaklu bija savilkta tik cieši, ka es aizmukt nevarēju. Tajā naktī uznāca negaiss, stiprais vējš norāva manas būdas jumta dēli, un es pamodos no lielās, aukstās lietus lāses, kas uzpilēja uz mana purniņa. Vairāk es tonakt neaizmigu, jo kartupeļu maiss manā būdā kļuva arvien slapjāks un slapjāks, kas strindzināja manas ķepas, un vējš tik neganti drebināja metāla bļodiņu pret klona grīdu,ka tā skaņa bija vienkārši neciešama. No rīta manas sētas vārtiņi bija izgāzti pavisam, žogs saļodzījies, un ļoti labi varēja redzēt visu, kas notika otrpus žogam. Nākamā diena bija pasakaini saulaina un silta. Es visu dienu sēdēju pie salauztā žoga un vēroju lielo pasauli. Pāris reizes jau biju pamanījusi gar savu sētu noejam kādu zēnu. Viņs izskatījās draudzīgs, lai gan ne reizi nebija mēģinājis uzsākt sarunu ar mani vai parotaļāties. Taču todien viņš nāca atkal. Pie mājas stūra viņa gaita kļuva lēnāka un lēnāka, līdz beidzot ieraudzījis mani viņš apstājās pavisam. Viņš klusēja. Taču acu skatiens ar kādu viņš todien paskatījās uz mani vēl šodien ir manā atmiņā. Tā sākās mūsu draudzības stāsts. |
