"Bāra bērni."

grēksūdze

Dodos uz vietējo bordeli, lai noslapētu savas domas, cerībā vismaz uz šo nakti aizmirst, ka domāju patstāvīgi. Nevajag man limonādi-dodiet alu! Vēlos remdēties apiņu un iesala putās, nevis ikdienas rūpalās. Neesmu šķīsta, tas gan, jo ko gan es darītu pie bāra letes, pasūtot nākamo glāzi? Reizēm riebums, klajš kauns par sevi, bet tas nākamās dienas svētais pienākums sevi šaustīt, jo tad domu putni atgriežas manā galvā no sava naksnīgā sirojuma.

Nakts ir īsa, ai, cik sasodīti īsa un gaiša! Bārmen, vēl vienu alu!...par skaidru mans acu skatiens uz šiem ļaudīm un pašai uz sevi; vēlos sevi nepazīt, izdzīt mūdžus un rēgus no sevis, lai tie iemiesojas kādā citā, mani atbrīvojot. Ha, ha, ha, rūgti smejos sevī; mēs, bāra bērni, esam vientuļnieki, tikai atvēsinoties pie alus kausa ar citiem svešiniekiem, vēlamies iestāstīt, ka uz šo nakti aizmirstam dienas pienākumus un ļaujamies pašplūsmai, ko dod vietējais apinis. Bet šā vai tā, no rīta mostoties, mēs esam un būsim bāra bērni-vientuļnieki sevī, un allaž meklēsim vietu, kur var stāvēt blakus ar alus kausu cits citam cieši piespiedušies, jo tad nav vietas vientulībai, vismaz uz vienu nakti.