|
|
skarba dienasgrāmata
| Svētdiena 17-04-2011 21:01 |
|
36 |
Vizbuļi.......salasīju un sajutu rokās pavasari..vienkārši un mīļi.
Tās ir pirmās puķes, ar kurām man saistās mana bērnība....vel sniegi klāj laukus, bet mēs ar māsu jau ejam vizbuļos.Lielo egļu pakājē, austrumu pusē, tie, galvas sacēluši, sildās saulītē.Tas zilums ir tik aicinošs, ka gribas meklēt vel un vel jaunus cerus, no kuriem pa kādam ziedam plūkt.Roķeles mazas un kātiņi mazi, nevaru lāga pušķīti saturēt...bet dūša tik liela un prieks milzīgs, guvumu aiznest un uzdāvināt mammai.
Kad vāzē tās saliktas,tad prieks ir pāris dienas garš, bet katru rītu teku pārbaudīt vai tās ūdeni izdzērušas un vai pašām kāti garāki pastiepušies...pirmās atmiņas.
Kad devos uz jaunu dzīvesvietu, izraku mežmalā trīs cerus un aizvedu līdzi....iedzīvojās ceriņa ēnā kopā ar mani jaunajā mājvietā.Kopā sagaidījām divpadsmit pavasarus un meitas piedzimšanu.Arī vizbuļi bija saauguši jau klājot paprāvu laukumu zem vecā ceriņa.
Līdz atkal bija priekšā pārvākšanās un atkal es izraku līdzi trīs jaunus vizbuļu cerus...arī jaunajā vietā tie priecēja mums deviņus pavasarus....droši ka arī tagad tie ir atvēruši savas zilās ačteles, tik es tos vairs neredzu, jo esmu prom.
Tāpēc vakar biju ciemos pie tiem mežā......vizbuļi un atmiņas..........
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
