Neko es nenožēloju

Reti skatos LTV1. Vakarnakt pavisam nejauši uzgāju, ka rāda "Dzīvi rožainā gaismā" (La vie en rose), filmu par Edīti Piafu. Mani nekad īsti nav saistījusi ne Francija, ne jebkas, kas no tās nācis. Teiciens "ieraudzīt Parīzi un nomirt" ne mazākā mērā nav par mani. Varbūt tādēļ, ka pasen atpakaļ neilgs dzīves posms bija saistīts ar francūzi - darba devēju, kas iepotēja diezgan lielu nepatiku pret visu francisko. Bet nu atpakaļ pie filmas. Ieslēdzu un nespēju atrauties. Un nevis tāpēc, ka skatījos ar baudu un patiku. Nē, drīzāk pat otrādi. Savī sajutu nepatiku pret filmā notiekošo (pasaulslavenā balss nepasargā no sāpēm un ciešanām), pret aktrisi - galvenās lomas atveidotāju (bet cepuri nost Marionas Kotijāras priekšā), pret to pašu franču valodu. Tai pat laikā filmas iespaidā esmu vēl šobrīd. Un nevaru saprast, kas tik ļoti mani tai piesaista. Ieskatam filmas pēdējie kadri NON, JE NE REGRETTE RIEN, spēcīga dziesma ar vēl spēcīgāku tekstu.

Nē, pavisam neko,

neko es nenožēloju,

ne to labo, kas man darīts,

ne slikto, tas viss man vienaldzīgs.

Nē, pavisam neko,

neko es nenožēloju,

viss ir samaksāts, aizslaucīts, aizmirsts,

es pasmejos par pagātni.

Ar atmiņām es iekūru uguni,

mana nožēla, mani prieki,

man tos vairs nevajag.

Mīla un mīlas pārdzīvojumi aizslaucīti

uz visiem laikiem,

es sāku no nulles.

Nē, pavisam neko,

neko es nenožēloju,

ne to labo, kas man darīts,

ne slikto, tas viss man vienaldzīgs.

Nē, pavisam neko,

neko es nenožēloju,

jo mana dzīve un mans prieks

šodien sākas ar tevi!