Pasaka par dvēseli

Pasaka par dvēseli

Reiz sen senos laikos kāds vīrs aizgāja laimi meklēt.

Aiz trejdeviņām zemēm, trejdeviņām jūrām, trejdeviņiem mežiem tas sastapa Naudas vīru. Naudas vīrs bija liels un varens, runāja svešā mēlē un solīja visādus labumus: zelta naudu, mirdzošus dimantus un kvēloši sarkanus rubīnus. Tikai pretī bija jādod dvēsele. Vīrs brīdi padomāja. Domāja un izdomāja, kas gan tā dvēsele ir? Vai kāds to ir redzējis? Sataustījis? Domāts, darīts! Un viņš atdeva savu dvēseli Naudas vīram.

Gāja laiks, un vīrs kļuva bagātāks ar katru dienu. Ar alkatībā trīsošiem pirkstiem tas skaitīja savus zelta naudas gabalus, mirdzošos dimantus un kvēloši sarkanos rubīnus. Līdz kādu dienu nu jau vecais vīrs, kuram sirmums bij iesities matos un mugura pavisam salīkusi, ieraudzīja, ka zelta nauda pārvērtusies par sviedriem, mirdzošie dimanti par asarām un kvēloši sarkanie rubīni par asinīm. Viņš atskārta, ka tie bija viņa sviedri un asinis, tās bija viņa asaras, ko bijs izlējis mantkārības labad.

Viņš izmisis domāja, kur ir viņa laime, ko viņš pirms trejdeviņiem gadiem bija devies meklēt.

Un tad viņš satika melnu runcis. Arī viņš reiz bija aizdevies pasaulē laimi meklēt. Pieredzējušais runcis vecajam vīram pačukstēja, ka, iekāms neatradīs savu dvēseli, viņš nebūs laimīgs.

“Bet kā, es taču to pārdevu bagātajam vīram par mirdzošajiem dimantiem un rubīniem?” – vīrs sacīja.

“Dvēseli nevar pārdot”, atteica melnais runcis, “jo tā tev nemaz nepieder.”

Tad nu vecais vīrs devās tālāk plašajā pasaulē savu dvēseli meklēt.

Ceļā viņš sastapa ALKATĪBU, kas bija labi apvēlusies un izskatījās nedaudz uzpūtīga.

Tad viņš satika EGOISMU, kas arī izskatījās labi barots.

Tālāk iedams, vecais vīrs sastapa SKAUDĪBU, kuru uzreiz nepamanīja, jo tā bija ļoti viltīga un prata labi paslēpties.

Un tad viņš ceļa malā ieraudzīja noplukušu un nosalušu MĪLESTĪBU. Vecajam vīram sametās nabaga radības bezgala žēl, viņš paņēma to plaukstās un sasildīja, pabaroja ar LĪDZJŪTĪBU, padzirdīja ar PATIESĪBU un PIEDOŠANU.

Un MĪLESTĪBA uzplauka kā skaists zieds, vēl skaistāks par mirdzošajiem dimantiem un kvēloši sarkanajiem rubīniem.

“Ak, tu esi tik skaista,” sacīja vecais vīrs, “saki jel, kur es varu atrast savu dvēseli?”

“Es esmu tava Dvēsele,” atbildēja Mīlestība. “Es tikai nīku un ļoti cietu, kad tu mani iemainīji pret bagātību. Kad, barodams savu alkatību, skaudību un egoismu, biji atstājis mani novārtā.”