Pēdējais piesitiens

Saule lec pāri meža galam, bet priedes nosarmojušas baltas pēc saltās pavasara nakts. Pēdējais ziemas piesitiens, klauvējiens, atgādinajums....par aukstām un sniega pārpilnām dienām un naktīm, par ausīs kniebjošo salu, par sniega pilnajām un slidenajām ielām, par agro tumsas atnākšanu, par visu to, no kā prieks atvadīties.

Pirmais saules stars, pārrāpies pāri priežu skujotajām galotnēm, ievelk griestos slīpu, dzeltenīgu svītru. Kaut kur tālumā aizripo tramvajs, skaļi klabinādams pārmiju metālu un noklust pilsētas labirintā.

Dzerot rīta kafiju, pirmā doma par...lielām un skaistām, zaļgani brūnām acīm. Viegls maigu un samtainu lūpu pieskāriens...stop! Šodien ir darba diena, vēl nav nedēļas nogale, vēl nav laiks, vēl jāstrādā, vēl jārosās, vēl jākonsolidē, vēl ..un vēl...un vēl....Bet - kas tad ir šajā dzīvē tas nozīmīgais, tas paliekošais, tas...kam vispār ir kāda jēga un vērtība?:) Laikam jau katram kaut kas savs... Politika, ekonomika, īnterneta ķengas, darbs, intrigas un meli, padarītais, uzceltais, izdarītais, pabeigtais. Apnicis. Visu ziemu jau tā bija. Pofig! Un nafig!

Aizveram (vai varbūt plaši atveram!) acis un ļaujamies Pavasarim!:)

To arī visiem novēlu:)