Pasaka par ilgām...

Es pazudīšu no dzīves tavas... Tas notiks tik klusi.., kad tu to nepamanīsi...Un nekad tu mani nesatiksi, tik burti un daži uzrakstīt vārdi paliks atvērtā elektroniskajā logā, tad pienāks kāds un aizvērs arī to...

Es nevaru būt savādāks un arī būt par draugu grūti...Jo mīlestība nav tikai vārdi, kas izskan dzīvēs gaitā. Tā vairāk līdzinās kamielim, kas dodas pārgājienā pa smilšaino tuksnesi un mēs tur esam divi pakalniņi, ko tas nes uz savas muguras, bet dažkārt piedzimst arī kamieļi ar vienu kupri, jo dzīvē tiem nav lemts izjust mīlestību, bet tā ir labāk, jo daba viņu dzīvi atvieglo un liek domāt tikai par pārgājienu stepē...

Centīšos es tevi aizmirst... tik sirds ir nemierīga un arī kamieļa kupris ir nosvēries uz vienu pusi...

Klejotāja sirds sāp aiz vientulības un ilgām par mājām... Asins piliens aiz piliena notek pie viņa kājām veidojot, mazu oāzi tā lēnām aizplūst mīlestība... Paliek tikai klejotāja un kamieļa pēdas tuksnesī...

Un ilgu dārgie iemaukti stipri, jo stipri saspiež dzīvnieka ķermeni...

Klejotājam vairs negribas dzīvot tā kā agrāk, bet arī pārmaiņas neprasa sirds, jo cerības kā novalkāts halāts sāk pūt uz viņa ķermeņa...Un lēnām diegs aiz diegā pazūd tuksneša vējā...Viņš netic burvim no lampas...Brīnumi ir pazuduši...Tik dvēselē vēl pagātnes rēgs spēlē paslēpes...Un tukšums ir pārņēmis pārgājienu, katra diena ir tikai solis uz nākamo...Tad parādās oāze, kur redzama ir pils un viņa iemītnieki, bet stepe un kamielis ir klejotāja dzīve...

P.S. Es ticu, ka klejotājs atradīs savas mājas:)...