|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Grieta21, 23-03-2011 20:32 |
|
1 39 |
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās
krāsās, kas bija ar
augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties
dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad,
kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi
mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns,
jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra
vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu,
CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār
izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar
problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība,
un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku... Un kā ir tagad?
|
mezacilveks: Viedi vardi..biku uzsita nostalgiju un dusmu uz sho gadsimtu... #1 2011-09-05 20:36
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
