Uzticēšanās dara brīnumu

Kādā mežā dzīvoja kaimiņos divi eži. Dienā viņi lasīja sēnes un ogas, sildījās saulītē, bet naktīs katrs gulēja zem savas eglītes. .

Jāpiebilst, ka naktīs mežā bija ļoti auksti un drēgni. Jau no pievakares visu sāka pārklāt bieza miglas kārta, ietinot gan zāli, gan krūmus un kokus baltā plīvurā.

Ezīši vāca koku lapas un zāles stiebriņus, lai padarītu siltāku savu migu. Bet no tā bija maz jēgas, un naktīs viņi trīcēja no aukstuma. Bet no rīta līdz ar pirmajiem saules stariem ezīši līda laukā no savām migām un devās uz pļavu, lai sasildītos ilgi gaidītajā saules siltumā.

Reiz agri no rīta pāri pļavai skrēja zaķis un pamanīja no aukstuma trīcošos ezīšus.

- Kas jums noticis? – jautāja zaķis.

- Mēs salstam aukstajās naktīs, – drebot atbildēja ezīši.

- Bet mēs, zaķi, nesalstam! – jautri atbildēja zaķis. – Mēs visi sanākam savā lielajā alā, saspiežamies cieši, cieši kopā, un mūsu kažociņi kļūst par vienu lielu vilnas segu. Mums visiem kopā ir ļoti silti un labi! Un zaķītis aizcilpoja tālāk, atstādams ezīšus pavisam apjukušus.

- Bet mums katram ir sava egle, – bilda viens ezis.

- Un katram zem savas egles ir miga, ogu un sēņu krājumi ziemai, – teica otrs.

Ezīši saskatījās un devās savās gaitās.Vakarpusē debesis virs meža pārklāja tumši mākoņi. Sacēlās stiprs vējš. Kļuva ļoti auksts un sāka līt lietus. Ezīši patvērās zem savām eglītēm. Taču lietus bija tik spēcīgs, ka tika cauri pat egļu biezajiem un kuplajiem zariem. Tuvojoties naktij, kļuva vēl aukstāks. Nabaga izmirkušie ezīši tonakt ļoti sala. Un tad viens no ežukiem atcerējās, ko bija stāstījis zaķis!!!

Varbūt tiešām doties pie kaimiņa? Kopā mums būtu siltāk”, – apsvēra ezītis un pabāza purniņu no savas skuju nojumes. Mežā valdīja piķa melna tumsa un plosījās negaiss. Saņēmis dūšu, ezītis ātri šāvās pie sava kaimiņa.

- Cik labi, ka atnāci! – kaimiņš iesaucās. – Es jau grasījos skriet pie tevis. Pamēģināsim viens otram piespiesties tāpat kā zaķi un apsegties ar koku lapām. Varbūt tā būs siltāk?!

Un ezīši piespiedās cieši viens otram.

- Oi! – iekliedzās viens.

- Ai! – iebrēcās otrs.

- Tu man dur ar savām adatām!!! – abi pārmeta vienā balsī un aizvainoti lūkojās viens otrā.

Bet tad noplaiksnīja zibens un nogranda pērkons! Aiz pārbīļa eži nolaida savas adatas un cieši piespiedās viensotram. Viņi palīda zem pašām egles saknēm, apsedzās ar koku lapām…un negaidot sajuta, kā siltums iestrāvo viņu mazajos ķermenīšos.

- Oho! – brīnījās viens.

- Re, kā! – iesaucās otrs.

- Vajadzēja tik vien kā nolaist adatas! – abi iesaucās vienā balsī.

Sasildījušies un laimīgi, nakts lietus šalkoņas ieaijāti, abi ezīši iemiga.

Nākamajā rītā zem kuplākās egles viņi izraka lielu alu, bet pēc tam sanesa tur zāli un lapas savai migai. Turpat netālu viņi izraka kopīgu alu ziemas krājumiem. Kopā ežiem bija silti un omulīgi.

Sastopot pazīstamo zaķi, viņi neaizmirsa pateikties par vērtīgo padomu!

Ziņa par diviem ezīšiem, kas draudzīgi dzīvo kopā, izplatījās visā mežā. Viņus sāka apmeklēt citi eži, kas līdz tam bija dzīvojuši vieni. Abi draugi atnācējiem iemācīja nolaist adatas, un ežu ģimene kļuva aizvien kuplāka un draudzīgāka.

Drīz zem vecas egles eži izraka vēl lielāku alu. Pa dienu viņi vāca krājumus ziemai visai kuplajai ģimenei, bet naktīs iemiga, jūtot siltumu un rūpes vienam par otru.

Tad atnāca ziema, un eži to aizvadīja siltumā, pārticībā, bet, galvenais, mīlestībā uz rūpēs, domājot citam par citu un nolaižot savas adatas.

Visiem meža iemītniekiem tika ezīšu siltums – mīlestības, labestības un draudzības siltums.

(Autore: Marina Fatejeva)