Pavasara saulesdūriens?

Viņa esot ļoti jauka. Smaidīga. Tumši brūnām, dzirkstošām acīm. Sievišķīgi valdzinoša. Nedaudz koķetējoša... Maiga. Ne pārāk gara, ne pārāk īsa, slaida. Viņu ieraugot, griboties pasmaidīt un pateikt viņai ko jauku:) Viņu ieraugot, pēlēkā darba ikdienas rutīna pazūdot:) Viņam griboties viņu paņemt aiz rokas - tā vienkārši un patiesi...un aizvest kaut kur prom. Pie jūras, kalnos, divvientulībā. Tur, kur citu nav un nevar būt. Vēl viņam griboties maigi noglāstīt viņas plecu, pieliekties pie auss un čukstēt ko mīļu...un ļoti patiesu:) Sajust viņas matu smaržu, vieglu to pieskārienu. Sajust ādas smaržu, kuru atnes viegla vēja pūsma, saulei rietot pie jūras....

Mans draugs, ziniet, laikam tomēr ir romantiķis. Varbut viens no pēdējiem uz šīs ciniķu pārņemtās pasaules. Tā viņs dalās savās domās ar mani e-pastā, jo laikam ir nedaudz iemīlējies kādā savā kolēģītē, kuru jau pasen labi pazīst:)Tā tas notiek - tu ikdienā ej garām un nekas, bet tad piepeši notiek kaut kāds dīvains klikšķis - un tas sākas. Kā akmens ripojiens pa kalna nogāzi. Arvien pieaugošā ātrumā un uz leju, pretīm nezināmajam, kurš reizē valdzina un arī nedaudz biedē...varbūt. Manu draugu nedaudz biedē tas, ka jaukā kolēģīte ir...kādus gadus 20 jaunāka par viņu. Kā reaģēs darba kolēģi un kolēģes? Tas jau nepaliks nepamanīts...un skauģu jau tādos gadījumos netrūks, ļaunu mēļu arī...taču tas laikam nav galvenais. Kas sagaida aiz nākamā pagrieziena, tas varbūt ir nedaudz biedējoši....runa ir par viņu attiecībām. Tas var būt skaists un romantisks romāns...bet vai kļūs par ko nopietnāku? Bet varbūt par to nemaz šobrīd nevajag domāt, vienkārši ļauties emocijām un ja abiem tās ir galvu reibinošas...kāpēc ne?

Es neko viņam neatbildēšu, katram laikam jāizšķiras pašam:)