Pesteļi pesteļo

Un manī reibst vizbuļi, zvana baltās sniegpulkstenīšu lāses, pār laukiem līst pārpilnas ražas sološais auglības lietus. Naktīs es esmu laimīga no pilnmēness piedzērušajiem jasmīna ziediem, kas mani tā skurbina. Zinu, varbūt man gadalaiki sajukuši. Es pati prātā sajukusi esmu, iedomājoties vien zilo nakts panorāmu virs Latvijas laukiem ar miljoniem škindošiem zvaigžņu zvārgulīšiem. Vienā no tiem paslēpies Mazais Princis un smejas, smejas…. Man top ap sirdi tik līksmi!

Bet šobrīd tur aug sniegs, menesgaismā tas vizuļo kā dzeltena roze, kas savas rasas pielietās, trauslās zīda ziedlapiņas kautrīgi pavērusi agrā septembra rītā. Iedomājos, kā smaržo zeme pēc kartupelu talkas, kā vidžina mazie putni, vītero cīruļu treļļi augstu gaisā. Ui ui ui…..

Sajūtos kā vienā no Ziedoņa dzejoļiem, tik dzīva iztēle man ir.

Bum bum bum, sirds puksteļo. Atkal manas domas pie tevis. Kā sikspārnis pārvietojos tumsā, vienmēr tumsā, un atduros pret tevi. Vienmēr pret tevi. Es esmu tava roze. Tā pati, ko nosargāt un mīlēt nespēji.

“Sievieti vajag vai nu dievināt, vai pamest” Ē. M. Remarks