Trakā Ancāniete

Veltījums manai mīļai vecmāmiņai – Elzai Namiņ Namnieks. Viņa izdzīvoja, viņas bērni izdzīvoja un mēs arī esam

Dariet, ko vien gribat, bet esiet pārliecināts, ka panāksiet savu, citādi nav jēgas kaut ko uzsākt.

1949.gads. Marts. Visiem smagi.

Turīgākos zemniekus iesēdināja Rīgas centrālcietumā, vai nu kādu vainu meklēja? Sievas strādāja meža darbos, veda baļķus no meža.

Mana mīļa vecāmāte bija īsta ragana, gan skaista, gan mutīga, gan ceļu nevienam negrieza, atbildēt mācēja gan latviski, gan krieviski, gan vāciski. Bet lamājās vēl arī spāniski.

Iet viens izpild priekšnieķelis pa meža ceļu. Redz divas sievas baļķus ved. Paceļ roku, Aizvediet līdz ciemam. Mana vecāmate savai draudzenei Grabovskienei – Kā domā dokuments viņam ir, lai aizvestu? Nē! Elza uzšauj zirgam ar pletni un skaļi dziedādama: „Široka strana moja rodnāja, mnogo v nei polei, lesov i rek, Ja drugoi takoi strani neznaju, gde tak voļno dišit čelovek...”

Pēc tam ciemā stāstīja, ka kādu vilki bija sagruzuši.

Nedēļas nogalē atsūtīja no Rīgas pavēsti, ka var Rīgas centrālcietumā satikties ar vīru. Elza aizbrauca.

Mājās palika 3 bērni, vecākjam Tālivaldim 17 gadi.

Pa to laiku atbrauca čekisti, iesēdināja plikus bērnus ratos un uz vilcienu.

Jau tajā paša vakarā sēž mājās komunistu maukas, aprakstot „Ancānu” mantu. Krēsloja, kad no Rīgas iebrauca vecamamma. Ieraudzīja visu.

Iet garām lielajam, apaļajm galdam, kur piekrauti gan trauki, gan citi sīkumi. Elza paķer ar stipro roku galdauta malu, pavelk uz zemi no visa spēka.

- Ai! Cik es neveikla! Aizķēros!

Viss, kas bija uz galda driskās!

Viena komjauniete – Kā Jums nav kauna! Tas nav Jūsu!

- Tavs tas arī nav!

Vecāmāte apgriezās, savām zaļajām acīm ieskatījās acīs katram komunistam un katram viņu dirsu laizējam. Teica cieti, smagi, skaļi-

- Ja kāds te sadomās dzīvot – Nolādu!

- Ja kāds paņems kaut mutautiņu – Nolādu!

- Ja kāds sadomās, ka mans lāsts nav īsts – Nolādu!

Tad viņa trīs reizes nospļāvās, trīs reizes pārmeta krustu, trīs reizes parādīja pigu.

Vecāmate no jaunības dienām zināja, kas ir bēgļu gaitas, pirmajā pasaules karā viņa ar tēva ģimeni jau izbraukāja dižo Krievzemi.

Ezla mierīgi kravājās, pārējie apstulbušu viņu vēroja. Viņa paņēma graudu maisu, maisu ar miltiem, maišeli ar cukuru, maišelu ar sāli. Iebēra spilvendrānā sīpolus, pupas, ķiplokus. Salasīja siltās segas, dažus džemperus.

Bija Marts!

Elza piegāja pie vietējā miliča, spalgā balsī noklēdzās: „Kur bērni?”Saliec visu, ko paņēmu, ratos!”

Viņš paklausīja.

Pateicoties viņas gudrībai, trakumam un neatlaidībai, viņa savus bērnus panāca pie Sverdlovskas.

Vectēvu tajā laikā jau izsūtīja uz Vorkutu.

Pagāja gadi. Vecmāmiņa, vectētiņš, jaunākais dēls guļ 200 metrus no nolādētās mājas drupām! Viņi atgriezās!!!

Bet vietējie vēl arvien baidās iet garām trakās Ancānietes mājām, tur par bērni nespēlējās.

Diez, kur palika tās komunistu maukas, kuras aplaupīja zemnieku sastrādāto? Neieredzu! Nolādu!